Bērnam nav jārūpējas par vecāku labsajūtu
Neviena bērna pienākums nav rūpēties par savu vecāku labsajūtu. Pazīmes, kas norāda uz fokusu uz vecāka vajadzībām: Tas var atstāt […]
Neviena bērna pienākums nav rūpēties par savu vecāku labsajūtu. Pazīmes, kas norāda uz fokusu uz vecāka vajadzībām: Tas var atstāt […]
Kāpēc mīlam vecākus, kas mums darījuši pāri? Vai tas ir nepareizi? Kāpēc varam piedzīvot pretrunīgas sajūtas vienlaicīgi – gan ļoti dusmojoties, gan gribot palīdzēt, pasargāt? Kā sērot par tiem vecākiem, kurus tev vajadzēja bērnībā, bet, kuru nebija? Kā veidot citādākas attiecības pieaugušā vecumā? Vai tas vispār vajadzīgs?
Mīlu un ienīstu
Varbūt daļai no jums pat grūti lasīt, ka vecākus varētu ienīst, kamēr kāds cits nobolīsies par “mīlu”. Taču visbiežāk visas šīs sajūtas sapiņķerējušās vienā mezglā, kur kustini no kuras puses gribi, tikai vēl grūtāk saprast, ko tieši jūtu…
Jau gadu desmitiem ir pierādījušās saistības starp bērnībā piedzīvoto pieredzi un psihoemocionāliem un psihosociāliem sarežģījumiem pieaugušo vecumā. Klienti, atnākot uz
Kāpēc es netieku vaļā no vainas sajūtas? Kā pārtraukt sevis vainošanu, kad pāridarītāji bijuši paša vecāki.
Cilvēkiem, kas bērnībā piedzīvojuši sliktu izturēšanos, mēdz būt iesakņojusies kaitējoša pārliecība: “Tā bija mana vaina” un šī vainas sajūta var turpināties arī pieaugot. Tas, ka joprojām jūtamies vainīgi arī esot pieaugušie, nekā nepadara vainas sajūtu pamatotāku – tās funkcija bērnībā bija tik svarīga izdzīvošanai, ka esam automātiski paturējuši to savā dzīvē. Nav tā, ka mana šī brīža vainas sajūta nozīmē, ka tiešām biju briesmīgs bērns. Ir nedaudz sarežģītāk un skumjāk – bērnībā doma, ka pieaugušie ir netaisnīgi un dara man pāri ir tik grūti izturama, ka vainot sevi ir drošāk. Tad pāridarījumam bērna prātā ir jēga – tas ir sods par to, ka esmu slikts, viss skaidrs. Tātad, kādreiz vainas sajūta tevi sargāja. Taču, ja pieaugušā vecumā vainas sajūta kļuvusi par refleksu, vērts saprast, kāpēc tā mums tik ļoti pieķērusies un kā varētu no tās atbrīvoties…
Ko tu gribētu, lai tev kāds pasaka?
Vai pamani, ka lasot attiecību padomus viss liekas pašsaprotami, bet konfliktu karstumā atkal un atkal noreaģē kā parasti? Vai varbūt esi attapies, ka strīdos saki tos pašus teikumos, ko tavi vecāki? Ko galu galā darīt, kad ar partneri novēroju uzvedību, kas nāk no vecākiem? 3 konkrēti, īsi padomi kā mainīt savas automātiskās reakcijas un tā uzlabot savas attiecības.
Šajā rakstā lasi par to, kāpēc attiecības ar vecākiem ir svarīgas un kā ietekmē mūs izaugot, kā arī kāpēc bieži vien šīs attiecības ir tik grūti mainīt, pat tad, ja zinām, ka tās nav labas.
Ne visiem šis būs vienkāršs raksts, kuru lasīt. Lielākoties mūsu sajūtas par vecākiem ir sarežģītas – mēs viņus mīlam, bet reizē varbūt intensīvi dusmojamies. Var gadīties, ka jūti vainas izjūtu šo rakstu vispār lasīt. Tas ir normāli. Varbūt vērts domāt par to sekojoši – iespējams, ka tavi vecāki darīja un dara labāko, ko var un prot, bet tas var nebūt pietiekami. Visdrīzāk tavi vecāki apzināti neizdomāja, ka darīs tev pāri un tevi sāpinās. Taču tā sanāca. Tu vari just pateicību par to, ko viņi spēja un sērot par to, ko nespēja. Viņiem noteikti ir labās īpašības un jūsu attiecībām ir stiprās puses. Taču šodien tu lasi, lai uzzinātu, ko darīt ar to, kas tev šajās attiecībās ir grūts…
Vai vajag daudz runāt par labo? Cik ilgi ir normāli sērot? Ko tieši teikt, lai kādu atbalstītu?
Kāpēc jūti vainu par notikumiem, kuros nebiji vainīgs?
Tas, ka spēj pamanīt savu vecāku neadekvāto uzvedību un to neatkārtot, nenozīmē, ka tas attaisno iespējamo cita veida destruktīvo uzvedību pret sevi, saviem tuviniekiem, kolēģiem vai jebkuru citu cilvēku.