Kāpēc es netieku vaļā no vainas sajūtas? Kā pārtraukt sevis vainošanu, kad pāridarītāji bijuši paša vecāki.
Cilvēkiem, kas bērnībā piedzīvojuši sliktu izturēšanos, mēdz būt iesakņojusies kaitējoša pārliecība: “Tā bija mana vaina” un šī vainas sajūta var turpināties arī pieaugot. Tas, ka joprojām jūtamies vainīgi arī esot pieaugušie, nekā nepadara vainas sajūtu pamatotāku – tās funkcija bērnībā bija tik svarīga izdzīvošanai, ka esam automātiski paturējuši to savā dzīvē. Nav tā, ka mana šī brīža vainas sajūta nozīmē, ka tiešām biju briesmīgs bērns. Ir nedaudz sarežģītāk un skumjāk – bērnībā doma, ka pieaugušie ir netaisnīgi un dara man pāri, ir tik grūti izturama, ka vainot sevi ir drošāk. Tad pāridarījumam bērna prātā ir jēga – tas ir sods par to, ka esmu slikts, viss skaidrs. Tātad, kādreiz vainas sajūta tevi sargāja. Taču, ja pieaugušā vecumā vainas sajūta kļuvusi par refleksu, vērts saprast, kāpēc tā mums tik ļoti pieķērusies un kā varētu no tās atbrīvoties.
Kad vaina ir ilgāka par pāridarījumu
Tātad vainai bērnībā ir izdzīvošanas funkcija. Bērna smadzenes dod priekšroku domai, ka ir kaut kas, ko var darīt ar grūto situāciju: “Ja esmu slikts, varu censties būt labs”. Alternatīva ir just bezpalīdzību un dzīvot draudīgā pasaulē ar neizturamo domu: “Mani tuvākie cilvēki ir man bīstami”. Ļoti loģisks bērna secinājums, vai ne?
Tas var šķist pārsteidzoši, taču vainas sajūta rada ilūziju par to, ka kontrolējam situāciju, ka mums ir vismaz kaut kāda vara. Ja tas notika manas vainas dēļ, tad noteikti es varu kaut ko darīt, kaut kā situāciju izlabot.
Varētu likties, ka izaugot, neesot vairs apdraudošā situācijā, vai pat ar prātu atpazīstot, ka mūsu vecāki bija atbildīgi un, ja vispār kādam jāuzņemas vaina, tad tie ir viņi, tad vainas sajūtai vajadzētu pazust. Tā savu funkciju ir izpildījusi, bērnībā mūs pasargājusi, bet tagad taču mums to vairs nevajag. Diemžēl tā īsti mūsu smadzenes nestrādā. Ja kaut kas ir bijis nozīmīgs mūsu bērnībā, tas burtiski atstāj nospiedumu smadzenēs. Rezultātā mēs arī pieaugušā vecumā jebkuru uztvertu briesmu, potenciāla apdraudējuma gadījumā reaģējam refleksīvi – mūsu smadzenes ātri paceļ vainas sajūtas vairogu. Tas var izskatīties kā pārlieku bieža atvainošanās, mēģinājumi visu laiku pamanīt citu emocijas un tās kontrolēt – iepriecināt skumjos ar kādu joku vai nomierināt dusmīgos.
Vainas cena
Bieži justies nevietā vainīgam ir augsta cena – tas kavē mums dzīvot normālu dzīvi, just visas emocijas, kā arī kaitē mūsu attiecībām ar citiem cilvēkiem.
Dažkārt cilvēki, kas dzīvo ar šādu internalizētu vainas sajūtu, neviļus (un speciāli) nodarbojas ar pašsabotāžu. Vainas sajūta pieprasa sevi sodīt, jo neesmu pelnījis labu dzīvi, lietas, attiecības. Tāpēc varam prokrastinēt pienākumus, kas mums nestu panākumus vai būtiski uzlabotu dzīves kvalitāti. Vai arī pārliecība, ka mums nepienākas, jo es “īstenībā” esmu slikts, tikai citi vēl nav pamanījuši nozīmē, ka piedzīvojam viltvārža sindromu.
Līdzīgi ir arī attiecībās – varam uzskatīt, ka esam pelnījuši sliktas attiecības. Turklāt, ka caur ciešanām, sevis sodīšanu, nopelnīsim mīlestību. Rezultātā biežāk nekā citi varam attapties attiecībās, kur otrs mūs izmanto. Cilvēki ar zemāku morāli ļoti labprāt piedzīvos labumus, kurus nes tas, ka tu vienmēr jūties vainīgs. Viņi vienmēr būs upuri un tu nezin kāpēc atkal attapsies, ka jūti vainu un izpatīc, rūpējies pat tad, ja it kā saproti, ka neko tādu neizdarīji. Sliktākajā gadījumā varam nonākt vardarbīgās attiecībās, kur šī pati dinamika ir nesalīdzināmi augstākā pakāpē. Tātad vainas sajūtas rezultātā mums var būt grūtības veidot veselīgas attiecības, jo nemākam atpazīt, kad mums tiešām jājūt vaina un, kad pāri ir nodarīts mums.
Tas arī bieži nozīmē, ka neprotam vai neļaujam sev dusmoties. Runājot metaforās – vainas sajūta apdzēš dusmu liesmas. Ja jau esam vainīgi, tad nedrīkstam dusmoties. Tāpēc varam būt iemācījušies nekad nedusmoties, jo nav jau jēgas, ja vienmēr esam vainīgi. Tad, ja tomēr kaut kad sadusmojamies, varam justies vēl vainīgāk (labais, ne?), jo interpretējam to kā pilnīgi nepareizu uzvedību. Tad dusmas ātri, ātri apspiežam. Taču dusmas ir svarīgas un vajadzīgas. Tās mums ziņo, ka mums dara pāri, ka kaut ir netaisnīgi un dod mums spēku rīkoties. Piemēram, lai nospraustu un ievērotu veselīgas robežas ar citiem cilvēkiem, mums bieži vajag dusmu radīto enerģiju.
Ko darīt ar vainu nevietā
Skaidrs, ka dzīvē vainas sajūtai ir veselīga vieta un mērķis nav nekad to nejust. Visi dažkārt kļūdāmies, neviļus nodarām kādam pāri un tad just vainu ir atbilstoši – tā mūs motivē mainīt savu rīcību, atvainoties, atgādina par to, kas mums svarīgs. Taču, ja visa dzīve ir vainas sajūtas caurvīta, vērts to mazināt.
Vainas sajūtu, ko joprojām jūtam par bērnības notikumiem var mēģināt mazināt, izaicinot sevis paša naratīvu par notikušo jeb pārdomājot kas tad tiešām notika un, vai mūsu interpretācija par iesaistīto pušu atbildībām ir racionāla. Vai tu vainotu citu bērnu ar kuru būtu notikušas tās pašas lietas, kas ar tevi? Ne velti jautājumi par savu bērnību bieži aktualizējas, kad mums ir bērni vai tuvumā aug bērni un pamanām, ka mēs nekad tā pret viņiem neizturētos. Tad stāsts, kur uz tevi katru vakaru bļāva, jo baidījies no tumsas un tāpēc piečurāji gultu, vairs neliekas tāds smieklīgs atgadījums, kur tu gan tik muļķīgi uzvedies. Varam šobrīd novērtēt, ka tas bija pieaudzis cilvēks, kurš nespēja sevi emocionāli regulēt un darīja mums tāpēc pāri. Savukārt tu biji mazs un viens, un taviem vecākiem vajadzēja par tevi rūpēties. Tās ir ļoti grūtas, skumjas domas. Ja tam nav šobrīd spēka, drīkst netērēt laiku domājot vai dusmojoties uz to, kādi tavi vecāki bija tavā bērnībā. Tu drīksti ar viņiem šobrīd dzert tēju (ja gribi) un reizē zināt, ka tev nav par ko justies vainīgam.
Metode: uzraksti vēstuli sev bērnībā, kur attaisno sevi no šīm mazā cilvēka apsūdzībām. Pastāsti, kāpēc ar viņu viss ir kārtībā, ka ir labs, vērtīgs un drosmīgs, jo prata izdzīvot. Pastāsti, cik ļoti ar viņu lepojies, bet tagad jums vairs vainas sajūtu, kā rīku pret grūtumu, nevajag.
Mācies ierāmēt sev vainas sajūtu citādi. Kad piepeši atkal sajūti vainu, piebremzē un atgādini sev, ka šī sajūta kādreiz tevi sargāja. Taču tagad piešķir tai jaunu funkciju – šī sajūta rāda, ka esmu gatavībā veseļot šīs sevis daļas, kas tik ilgi cietušas. Ļoti iespējams, ka vaina kādā brīdī pārvērtīsies sērās par rūpēm, kuras nesaņēmām. Taču sēras beidzas, tās mums ļauj izsāpēt kaut ko, kas jāpalaiž prom.
Kad noderēs speciālista palīdzība
Pazīmes, ka vainas ir par daudz ir hronisks kauns, pašsabotāža, sajūta, ka esam iesprūduši un atkal, un atkal sevi sodām. Zemāk redzamais, protams, nav izsmeļošs saraksts. Noteikti arī citi psihoterapijas veidi var būt ļoti noderīgi. It īpaši, ja izdevies atrast speciālistu ar kuru veidojas veiksmīga sadarbība. Piemēram, kādam var būt ļoti noderīga kāda kustību terapija, kamēr citiem tā būs nepiemērota.
Psihoterapijas veidi, kas varētu noderēt:
EMDR – lai apstrādātu traumatiskās atmiņas. Šī metode ļauj mazināt traumatisko pieredžu sekas pat tad, ja negribam par tām daudz runāt. Parasti izvēlās vienu konkrētu atmiņu ar kuru jūties ērti dalīties, bet caur tās palīdzību atšķetinās arī citas. Tā kā, ja liekas neiespējami kādam detaļās stāstīt par notikušo, EMDR ir īpaši laba izvēle, taču noderēs arī kombinācijā ar citiem terapiju veidiem.
Sistēmiskā ģimenes psihoterapija – lai atveseļotu tās ģimenes attiecību daļas, kas iesprūdušas vainas sajūtā. Kā jau pēc nosaukuma var saprast, šis psihoterapijas virziens redz ģimeni kā savstarpēji saistītu sistēmu. Kas svarīgi šajā gadījumā, sistēmiskā ģimenes psihoterapija palīdz meklēt jaunus veidus, kā ģimene var funkcionēt, kā citādi risināt problēmas. Tātad, palīdzēs veseļoties, kā arī izdomāt, kā darīt citādi.
Kognitīvi biheiviorālā terapija – lai strādātu ar konkrētām, sagrozītām pārliecībām ar sevi. Sniedz strukturētus uzdevumus, kā pārrāmēt destruktīvās domas un iemāca jaunas prasmes, ko pielietot emociju regulācijai u.tml.
Psihodinamiskā/psihoanalītiskā terapija – ilgam, dziļam un lēnākam procesam, kura rezultātā izpētīt savu personību un virzīties uz vajadzīgajām personības pārmaiņām.
Noslēgumā
Tava vainas sajūta nav trūkums. Tā ir pierādījums, cik ļoti tu cīnījies, lai izdzīvotu. Turklāt – tev izdevās. Taču, tagad tu esi drošībā un labākā lieta, ko tu vari darīt ir atstāt vainas sajūtu tur, kur tai ir īstā vieta – ar pieaugušajiem, kuri tevi pievīla, nevis ar bērnu, kurš bija pelnījis drošību.
Turklāt, palaižot vaļā vainas sajūtu tu nekā nemazini grūto notikumu nozīmību vai arī nekā neattaisno pāridarītājus. Tu vienkārši izvēlies brīvību.
Avots
van Eickels RL, Siegel M, Juhasz AJ, Zemp M. The parent-child relationship and child shame and guilt: A meta-analytic systematic review. Child Dev. 2025 Jan 16. doi: 10.1111/cdev.14212. Epub ahead of print. PMID: 39821595.