Vai pamani, ka lasot attiecību padomus viss liekas pašsaprotami, bet konfliktu karstumā atkal un atkal noreaģē kā parasti? Vai varbūt esi attapies, ka strīdos saki tos pašus teikumos, ko tavi vecāki? Ko galu galā darīt, kad ar partneri novēroju uzvedību, kas nāk no vecākiem? 3 konkrēti, īsi padomi kā mainīt savas automātiskās reakcijas un tā uzlabot savas attiecības.

Atpazīt

Sākumā mācīties atpazīt tos brīžus, kad tu pārmēru reaģē jeb trigerējies. 

Piemēram, kad partnera izteikta frāze vai kāds notikums aktualizē spēcīgas emocionālas reakcijas, kuras tu atpazīsti kā iemācītas bērnībā, tad ir būtiski tās vienkārši pamanīt.

Tas var izklausīties ļoti maz – pamanīt. Bet sākumā destruktīvās lietas mēs pamanām ar nelielu novēlošanos – iespējams, jau tad, kad esam izspēlējuši visu ierasto etīdi. Varbūt jau esam saklieguši, asi noreaģējuši, pasakot to, ko īsti nedomājam vai apklusuši nerisinot svarīgus jautājumus.

Savas uzvedības izmaiņas vienmēr ir lēnas, jo, atceries, tavas smadzenes uzauga konkrētajā vidē, ģimenes sistēmā. Senie ieradumi ir pazīstamākie un pieredzē balstoties tavas smadzenes prognozē un tad tu reaģē. Pamani mehānismu, tas ir svarīgs solis. 

Vari mēģināt izpētīt, kāds ir konteksts tieši šeit un tagad:
-kā šī situācija ir līdzīga vēsturiskajam kontekstam? Vai šīs attiecības līdzīgas tām?
-kā šī situācija atšķiras no vēsturiskās?
-ja iesaistīts kāds cilvēks, padomā, vai droši zini, kāda ir viņa motivācija. Tā ir tāda iekāpšana otra kurpēs. Vai tavi pieņēmumi ir automātiski, jo tā citi domāja kādreiz, vai arī tiešām zini, ko otrs domā?

Ja grūti saprast, varbūt būs noderīgs šis raksts, kur aprakstīti 4 izplatīti reakciju veidi.

Nezināt

Tad, kad izdosies pamanīt, nākamais posms visdrīzāk būs mulsums un neskaidrība. Ko tad teikt tā vietā? Kas man tagad jādara? 

Mērķis būtu reaģēt/atbildēt nevis balstoties pagātnes rēgos, bet domājot par to, ko es tieši tagad domāju un, kas ilgtermiņā nāktu par labu manām attiecībām?

Tu vari droši to komunicēt otram cilvēkam, atzīties savā neskaidrībā un lūgt nedaudz laika. Sajūta var būt dīvaina – zināsi, kā agrāk reaģēji, ko teici, bet spēsi to nedarīt. Bet alternatīvas tik viegli var rokā nedoties. It īpaši strīdos palikt bez rīcības plāna var būt ļoti neierasti. Kur kādreiz bija simts mutuļojošu domu un impulsivitāte, tagad ir neziņa. Ja strīdos esam tendēti neiesaistīties, savas vajadzības neaizstāvēt, ir tikai loģiski, ka sākumā domas un vārdi nedodas rokā. 

Apsveicu, mulsums, neziņa nozīmē, ka notiek progress! Tev izdevies satrenēt sevi tā, ka tagad spēj gan vērot notiekošo, gan meklēt labākus, veselīgākus ceļus situācijas risināšanai. Tu vairs neesi tankā autopilotā.

Gribēt

Un tad trešais posms, kur fokusā ir jautājums: kādas tu gribi šīs konkrētas attiecības?
Kāds cilvēks tu gribi būt, kā runāt ar citiem, kādu dzīvi dzīvot. Ko tu vēlies savās attiecībās saņemt, ko esi gatavs sniegt? Vai tās ir reālistiskas gaidas vai varbūt neviens cilvēks nespēj tās piepildīt? 

Grandiozi jau izklausās, jo ir arī – savas vēlmes ir sarežģīta lieta, kuru par sevi saprast. Turklāt, tās dzīves laikā mainīsies un pie tām būs atkal jāatgriežas.
Apzinoties, ko es gribu, var sākt to ieviest, komunicēt ar otru, samērīgi sevi aizstāvēt.

Finišs?

Sarežģīti apzināties, ka darbs pie savu ‘’vēsturisko režīmu’’ maiņas nav vienreizējs. Tas nav arī globāls jeb nebūs tā, ka to var paveikt visās dzīves jomās vienlaicīgi ar vienādu efektivitāti. 

Tas ir normāli. Dzīves laikā būs dažādi notikumi, cilvēki, apstākļi, kuri mūs ietekmēs. Tie mūsos var atdzīvināt vecās, ierastās reakcijas. Kā ar visām jaunām prasmēm, tev laika gaitā noteikti veiksies arvien raitāk un labāk, bet zini, ka nav tāda ideālā panacejas punkta, kuru sasniegt. 

Piemēram, ja tev izdodas veidot tuvas, drošas draudzības, tik un tā var gadīties, ka kāds cilvēks pēc desmit gadiem uzticību neattaisno un tevi pieviļ vai tu ielec atpakaļ kādā destruktīvā uzvedībā. Tas nenozīmē, ka darbs ir vējā, bet gan to, ka tu esi cilvēks. 

Mans mērķis nav biedēt, sakot, ka notiek sliktas lietas, bet gan atgādināt, ka pret sevi jāizturas ar maigumu un līdzjūtību arī tad, ja kādreiz lietas neiet pēc plāna. Jāapzinās, ka mēs esam tikai cilvēki, kuri itin visu nekad nevar kontrolēt.