Kāpēc mīlam vecākus, kas mums darījuši pāri? Vai tas ir nepareizi? Kāpēc varam piedzīvot pretrunīgas sajūtas vienlaicīgi – gan ļoti dusmojoties, gan gribot palīdzēt, pasargāt? Kā sērot par tiem vecākiem, kurus tev vajadzēja bērnībā, bet, kuru nebija? Kā veidot citādākas attiecības pieaugušā vecumā? Vai tas vispār vajadzīgs?
Mīlu un ienīstu
Varbūt daļai no jums pat grūti lasīt, ka vecākus varētu ienīst, kamēr kāds cits nobolīsies par “mīlu”. Ja attiecības ar vecākiem ir sarežģītas, tad varam just daudzas lietas vienlaikus. Reizē just divas (vai vairāk) it kā pretrunīgas jūtas un emocijas, nav ne dīvaini, ne izņēmums. Visdrīzāk gan tās nebūs vienlīdz intensīvas. Tad, kad esam piedzīvojoši pāridarījumus no cilvēkiem, kurus mīlam, varam būt pieraduši, ka mīlestība vienmēr nāk komplektā ar dusmām, aizvainojumu, ciešanām.
Bieži visas šīs sajūtas sapiņķerējušās vienā mezglā, kur kustini no kuras puses gribi, tikai vēl grūtāk saprast, ko tieši jūtu. It īpaši, ja vēl nāk klāt mūsu pašu vērtējums par to, kā ir pareizi. Piemēram, ka vecākus taču vajag mīlēt, jo viņi ir vecāki un vispār jau šīs dažas reizes tiešām bija laipni arī bērnībā. Vai, tieši otrādi, ka šie ir cilvēki, kas nodarīja man pāri un viss, es vairs no viņiem neko, nekad negribu. Nekas no tā nav slikti un, ja tas netraucē dzīvot labu dzīvi, tad arī nav ko ņemties. Taču lielākoties tā gluži nav. Vecāku pāridarījums un sarežģītās jūtas, ko tas raisa ir kā lēni dzīstoša brūce – brīžiem vairs nesāp, bet, tad viena neveikla kustība un atkal atplēsta vaļā.
Latvijā ģimeni augstu vērtē – tā ir it kā pašsaprotama, taču idealizēta vērtība. Mums visiem pazīstamajās pasakās visu laiku atgādina, ka ir jābūt lojālam. Ciešanas ģimenes vārdā ir labas, tās tieši parāda, cik tā mums svarīga, jo tai upurējamies. Tāpēc mēdzam dzīvot un turpināt destruktīvus ģimenes modeļus – lai kāda, bet taču ģimene. Tas nekas, ja ļoti darījusi vai joprojām dara pāri. Izplatīts arī uzskats, ka ir nepieklājīgi runāt par grūtām, nopietnām tēmām un tad par varmāku citu acīs kļūst nevis tas, kurš īstenībā nodarījis pāri, bet gan tas, kurš tik “nejauki” tagad visiem par to atgādina. Tā visa rezultātā ir loģiski, ka tik viegli justies vainīgam pat, kur it kā nevajadzētu. Pats fakts, ka man nepatīk, ka jūtos slikti, ka man ar šiem cilvēkiem negribas būt utt., tad tikai veicina vainu, jo tas ir pretēji visam tam, ko kulturāli esam iemācījušies par ģimeni. Turklāt, tā kā neviens par to nerunā, tad sajūtā, ka kaut kas nav īsti kārtībā jūtamies vieni un atšķirīgi.
Piedot un/vai sērot
Vecāki bija tik svarīgi izdzīvošanai, bez viņiem tevis te nebūtu, lai cik mazā kapacitātē viņi ir varējuši tevi atbalstīt. Taču viņi ir arī tie, kas nodarīja tev pāri. Viens no ceļiem, kā virzīties uz priekšu ir piedot un sērot par to, kādus vecākus tu biji pelnījis, bet viņu nebija. Ja tas nav iespējams, tad drīkst arī nepiedot, bet, lai tiktu vaļā no grūtās sajūtas, tāpat būs nepieciešams izsērot.
Piedošana nozīmēs darīt it kā divas pilnīgi pretējas lietas vienlaicīgi – tā prasa reizē sadalīt vecāku uzvedību labajās un sliktajās daļās, atpazīstot, kas bija labs un vērtīgs un, kur viņi darīja tev pāri. Tajā pašā laikā vajadzēs darīt arī tieši pretējo – sapludinot šīs daļas kopā un ieraugot viņus kā parastus cilvēkus, kuri pat tad, ja ir vispār ļoti jauki, bijuši spējīgi nodarīt tev pāri, vai arī, var būt kopumā neciešami cilvēki, kuri tomēr dažkārt varējuši būt mīloši. Tas palīdzēs tev neturpināt dzīvot nemitīgi maļoties un meklējot “patiesību” – vai viņi vispār ir labi vai slikti, vai tiešām tu biji vainīgs, vai varbūt vispār kāds cits bija vainīgs, vai tā bija tāda situācija utt. Nepieciešamība skaidri zināt, kā tad bija, ir normāla. Var būt sajūta, ka tad, ja tev būs visi fakti, tad gan zināsi, ko darīt. Diemžēl tas nav pilnībā sasniedzams mērķis. Tici tam, ko jūti (un strādā ar psihologu, ja grūti saprast, ko ar to visu darīt).
Piedot dažkārt ir grūti, jo liekas, ka tā mēs pieņemam slikto un it kā sakām, ka tas nemaz nebija nekas tāds. Var būt sajūta, ka ja jau tas vispār ir piedodami, tad jau man nav taisnība par to, cik tas bija nepareizi un sāpīgi. Taču piedošana nav par citiem. Ļoti iespējams, ka viņi pat nenojauš, cik slikti tu par to jūties, vai varbūt pat tiešā tekstā noraida to, kas tev joprojām sāp. Piedodot (pat tad, ja viņi nekad neatvainosies) tu samazini viņu ietekmi uz tavu dzīvi – citādi var būt tā, ka viņi it kā dara tev pāri atkal un atkal, jo tu par to domā, atceries, esi vīlies, ka viņi pat nesaprot, cik tev grūti. Piedodot tu simboliski atdod notikumu viņiem atpakaļ.
Tajā pašā laikā – piedošana nav obligāta. Tu drīksti arī atpazīt, ka viņi tev nodarīja pāri nepiedodamos veidos un atteikties maksāt par viņu kļūdām.
Metodes sērošanai
- Pat tad, ja tagad tavi vecāki ir labāki, nekā tavā bērnībā, tu drīksti sērot par to mammu un tēti, kuru tev nebija. Tu vari izmēģināt simboliski atvadīties no šiem vecākiem, sarīkojot tiem bēres – uzraksti atvadu runu šim vecākam, kuru tev tik ļoti vajadzēja un, kura nebija. Apraksti savas vajadzības un cerības, savu vilšanos un skumjas. Šo papīra lapu sadedzini vai aproc. Tas padarīs tavas sēras taustāmas, materiālas un tad tās arī var var fiziski palaist prom. Kamēr tās dzīvo tavā galvā kā abstrakts, sāpīgs mākonis, no tām ļoti grūti atbrīvoties.
- Ja tavas sēras ir pilnas ar niknumu un tāpēc arī varbūt nāk komplektā ar spēcīgu vainas sajūtu, tās vērts pārrāmēt. Pamēģini pierakstīt, ko jūti – arī visu to, kas liekas briesmīgs, nelaipns, it kā pārāk agresīvs utt. Ja gribas slāpēt savas dusmas, jo par tām kauns, tad atgādini, ka “Es esmu tik dusmīgs, jo es viņus tik ļoti mīlēju.” Atļauj sev dusmoties. Dusmas ir sliktas tad, ja tām seko uzvedība, kas dara pāri citiem. Citādi tās ir kā degviela, tās dod tev spēku iet uz priekšu un sevi aizstāvēt. Pat tad, ja tu tās visu laiku apspied, tās tur joprojām gruzd, jo zina, ka tev nodarīts pāri. Ja nevari neko uzrakstīt, jo neatceries, vai viss liekas muļķīgs, pamēģini iztēloties, ko rakstītu kāds cits cilvēks, kas ko līdzīgu piedzīvojis? Ja šī būtu filma, ko varonis sarakstītu uz lapas?
Ko tagad
To, vai tev ar viņiem jāveido attiecības tagad pieaugušā vecumā zināsi tikai tu pats. Ir tādi pāridarījumi, kuri tiešām ir nepiedodami un tavi vecāki ir zaudējuši privilēģiju būt tavā dzīvē. Biežāk gan ir tā, ka cilvēki grib saglabāt attiecības ar saviem vecākiem kaut nelielā kapacitātē.
Tad jautājums ir par to, kā to darīt veidā, kas kā minimums tev nedara pāri un vislabākajā gadījumā maina destruktīvo dinamiku uz tādu, kas ir tev neitrāla vai pat patīkama. Lielākoties tas nozīmēs darbu ar savām emocijām, trigeriem, lai neturpinātu “rauties” uz tām pašām lietām, ko viņi dara, frāzēm, kuras saka, kas atgādina par to, kā viņi tev nodarījuši pāri. Kā arī darbu ar veselīgu robežu definēšanu un noturēšanu, kas vienmēr izklausās desmit reizes vieglāk nekā īstenībā ir.
Vērts sev nodefinēt, kur ir tavas sarkanās līnijas, kad saruna vai tikšanās ir jāpārtrauc – kāda izturēšanās tev nav pieņemama un tu izvēlies nevis būt ērts un patīkams, bet sevi sargāt. Laicīgi izdomā, kā tiksi prom, ko teiksi. Piemēram, atbildot ar īsziņu, kas tev dod laiku izdomāt, vai un ko vēlies atbildēt: “”Paldies, ka uzrakstīji, es atbildēšu vēlāk, tagad nevaru.” Vai arī klātienē, ja saproti, ka paliek par grūtu: “Paldies par kafiju, es tagad braukšu mājās.” Citi var iemācīties nepārkāpt tavas robežas tikai tad, ja tu iemācies sevi vērtēt tik augstu, lai nepaliktu situācijās, kurās tās citi pārkāpj. Tas nenozīmē uzvesties rupji, bet gan konsekventi atpazīt, kad tev dara pāri un šīs situācijas pārtraukt.
Tāpēc mīlēja tā, kā mācēja var labi paskaidrot cilvēki uzvedību, bet to neattaisno. Ja kāds ir tik neprasmīgs, ka viņu mīlestība tevi ievaino, tas tāpat nenozīmē, ka tev tas jāiztur.