Šajā rakstā lasi par to, kāpēc attiecības ar vecākiem ir svarīgas un kā ietekmē mūs izaugot, kā arī kāpēc bieži vien šīs attiecības ir tik grūti mainīt, pat tad, ja zinām, ka tās nav labas.

Ne visiem šis būs vienkāršs raksts, kuru lasīt. Lielākoties mūsu sajūtas par vecākiem ir sarežģītas – mēs viņus mīlam, bet reizē varbūt intensīvi dusmojamies. Var gadīties, ka jūti vainas izjūtu šo rakstu vispār lasīt. Tas ir normāli. Varbūt vērts domāt par to sekojoši – iespējams, ka tavi vecāki darīja un dara labāko, ko var un prot, bet tas var nebūt pietiekami. Visdrīzāk tavi vecāki apzināti neizdomāja, ka darīs tev pāri un tevi sāpinās. Taču tā sanāca. Tu vari just pateicību par to, ko viņi spēja un sērot par to, ko nespēja. Viņiem noteikti ir labās īpašības un jūsu attiecībām ir stiprās puses. Taču šodien tu lasi, lai uzzinātu, ko darīt ar to, kas tev šajās attiecībās ir grūts.

Vecāku un bērnu attiecības bērnībā

Attiecības ar vecākiem mainīt ir grūti, jo tās veidojušăs burtiski mūsu katra dzīves garumā. Tas, kāda ir mūsu ģimene bērnībā ietekmē to, kā uzvedīsimies un kādas lomas uzņemsimies izaugot. Kopumā mēs to noteikti varam dzīves laikā mainīt. Taču kamēr citās attiecībās jaunas prasmes praktizēt var būt vieglāk, ar vecākiem varam neviļus atgriezties pamatuzstādījumos.

Vecāku un bērnu attiecības sākotnēji ir asimetriskas jeb tās nav vienlīdzīgas. Vecāka uzdevums ir rūpēties, sargāt, atbalstīt, bet bērna uzdevums ir augt un attīstīties, kļūt arvien neatkarīgākam līdz bērns ir spējīgs būt viens pats un dzīvot savu dzīvi. Tā tam vismaz būtu jābūt.

Mēs bērnībā mācāmies to, kā uzvesties jeb attīstām dažādus uzvedības scenārijus, kas balstīti tajā, ko piedzīvojam: kādas sekas ir mūsu vai citu darbībām. Tātad notiek kognitīvie (domu, uztveres) procesi, kuru rezultātā nonākam pie savas uzvedības vēlāk citās attiecībās jau pieaugušā vecumā. Bērni mācās būt attiecībās caur to, ko modelē pieaugušie, kā viņi uzvedas individuāli, kā arī kādas ir viņu attiecības ar citiem cilvēkiem. Un ietekmīgākie pieaugušie bērnu dzīvē ir viņu aprūpētāji, vecāki.

Bērni skatās, novēro, piedzīvo vecākus un tad vajadzētu būt tā, ka vecāki bērna uztverto ieliek konkrētā kontekstā, izskaidro. Tomēr mums bērnībā ir daudz neizskaidrotu pieredžu, īpaši augot ar emocionāli nenobriedušiem vecākiem.

Piemēram, ko dara cilvēki, kad ir dusmīgi – vai viņi sit viens otram? Vai kliedz? Vai dienām ilgi nerunā? Vai tas, kas notika bija normāli? Ko es no tā iemācos? Ka dusmas ir nedrošas, bīstamas? Kas ir rūpes un mīlestība vienam par otru, kā mēs viens otru atbalstām?

Mēs kā bērni tur vienkārši esam, visu piedzīvojam un noglabājam dziļi smadzenēs, kā karti, kā veidot attiecības ar citiem cilvēkiem. Kā bērniem mums nav citu zināšanu, lai to vērtētu objektīvi. Tas, kur mēs esam, ir mūsu norma.

Grūtības bērnībā rodas, ja vecāki nav spējīgi būt konsekventi pieaugušie bērna dzīvē. Piemēram, ja bērnam tiek uzlikts par daudz pienākumu, kuri ir neatbilstoši viņa vecumam, sagaidīts par daudz emocionāli un praktiski, vai arī bērnam nav iespēju piedzīvot pasauli, mācīties, sevi izaicināt. Tā var gadīties gan pāraprūpes gadījumā, gan tad, ja bērns atstāts novārtā.

Neveselīgas lomas bērnībā

Ir virkne lomu un situāciju, kurām uz bērnu nevajadzētu attiekties, kas veido neveselīgas bērna un vecāka attiecības jau bērnībā:

• Bērniem nekad nevajadzētu būt atbildīgiem par māsām un brāļiem un kļūt it kā par trešo vecāku, kurš zina, vai viņi paēduši, apģērbti, izpildījuši mājasdarbus.

• Bērnam nevajadzētu arī būt vecāku emocionālajam atbalstam un rūpēties par to, vai vecāks jūtas labi, priecīgi, mierīgi, vai nav neapmierināts un dusmīgs. Bērna plecs nav tas uz kura vecāks izraudas vai izsūdz dzīves grūtības.

• Bērnam nav jābūt stoiciskam, reprezentablam kareivim, kurš nedrīkst kļūdīties, dara visu, ko viņam saka, labi izskatās, pareizi runā un netraucē, kad nav vajadzīgs. Bērns ir īsts, dzīvs cilvēks ar savām domām, emocijām, kuras drīkst un vajag paust, ar iespēju kļūdīties un no kļūdām mācīties.

• Bērnam nav jābūt tam, kurš viens pats izdomā un tad ievēro noteikumus, struktūru, kārtību, jo vecāks nevar, vai negrib, vai paļaujas, ka bērns pilnībā pats tiks galā, bez atbalsta un uzraudzības. Ka bērns zinās, vai viņam vajag jaunus zābakus, papildstundas skolā vai iet pie zobārsta.

• Bērns nav mediators vecāku attiecībām – viņam nav balsošanas tiesību vecāku strīdos, lai noteiktu, kuram tad ir lielāka taisnība, vai tas, kurš piedāvā papildus faktus, vai skaidrojumus. Abi pieaugušie nedrīkst iesaistīt bērnu kā buferi, lai mazinātu spriedzi strīdos, vai arī izmantot kā zibensnovedēju, kur novadīt dusmas.

• Bērns nav atbildīgs par budžetu un finansēm, un viņa loma nav domāt par to, cik ģimenei ir naudas, vai pietiks rēķiniem un pamatvajadzībām, kontrolēt to, kā un kam vecāki tērē naudu, lai visam pietiktu.

• Bērnam nav jāsargā sevi no citiem pieaugušiem, tas ir viņa vecāku uzdevums – novērtēt situāciju un atbilstoši reaģēt, bērnu neiesaistot vai izglābjot no potenciāli bīstamām situācijām. Tas nav bērna uzdevums.

Vardarbība tuvumā bērnībā

Pat tad, ja tieši tev nedarīja pāri, vecāku savstarpējai vardarbībai ir ietekme uz visu bērna turpmāko dzīvi. Pētījumi rāda, ka tad ir lielāka iespēja, ka cilvēks augot un arī pieaugušā vecumā cietīs no atkarībām, fiziskās un mentālās veselības problēmām, saskarsies ar grūtībām atrast un paturēt darbu un tamlīdzīgi. (Piemēram Buhl 2008, Jouriles et al. 2012, Liu et al. 2018, Wisdom 2015) Tāpat ir lielāka iespēja, ka cilvēks turpinās vardarbības ciklu, esot vardarbīgās attiecības ar saviem partneriem vai darot pāri saviem bērniem. To sauc par starppaaudžu vardarbības pārnesi. Ja piedzīvojām fizisku vardarbību, tad varam nonākt attiecībās, kurās piedzīvojam gan psiholoģisku, gan fizisku, gan seksuālu vardarbību. Tas attiecas ne tikai uz fizisku vardarbību, bet arī tad, ja tevi daudz rāja un lamāja. Ja bērnībā saskaramies ar verbālu vardarbību, tad arī ir lielāka iespēja, ka līdzīgus paternus ienesīsim veidojot savas attiecības. Protams, tā nenotiek vienmēr, ka tie, kas cieš no varmācības turpina tā dzīvot arī izaugot, taču, tiem, kuriem šo ciklu izdevies pārraut, tas noteikti prasījis ļoti daudz resursu, kurus savukārt viņu vienaudži varējuši tērēt citām lietām.

Bet tas bija sen

Var likties, ka pat tad, ja bērnībā bija kaut kādas ne īsti veselīgas lietas, tad taču pieaugušā vecumā tām vairs nevajadzētu mūs ietekmēt. Pētījumi gan rāda, ka liela daļa vecāku un bērnu attiecību dzīves laikā nemaz tik ļoti pašas no sevis nemainās. (Bozhenko 2011, Kaufman un Uhlenberg 1998)

Uz ko tiekties?

Pirmkārt, nobriestot mums pašiem, attiecībām ar vecākiem, vajadzētu kļūt simetriskākām un salīdzinoši tālākām nekā bērnībā, jo jūs esat divi pieaugušie, kas nozīmē, ka jums jāatdalās vienam no otra gan fiziski, gan emocionāli un attiecībās vairs nav stingras hierarhijas, kur viens no jums pieaugušais, bet otrs bērns. Taču bieži vien tas nenotiek.

Otrkārt, jūsu komunikācijas, attiecību vajadzības un gaidas var būt ļoti atšķirīgas – cik bieži un daudz jākomunicē, kā arī, par ko tieši, cik atklāti un tamlīdzīgi.

Treškārt, jūsu attiecības  ietekmē arī jūsu katra individuālā attieksme vienam pret otru, kas var būt balstīta ļoti dažādos notikumos – jau minētajā bērnības pieredzē, piesaistes modelī, šī brīža ģimenes praksēs, kulturālajā vai sabiedrības spiedienā, jūsu personību nesaskaņās u.tml. Tāpēc var sanākt tā, ka pat tad, ja citas attiecības savā dzīvē ar kolēģiem, draugiem, paziņām mums it kā izdodas veidot labākas, tad attiecībās ar vecākiem varam atkal un atkal justies slikti.

Visaptveroši pētījumi gan arī rāda, ka tev ir iespējams un ir arī vērts mainīties, lai nenodotu tālāk nākamajām paaudzēm tās pašas problēmas. Ja tev izdodas veidot drošas, stabilas, rūpju pilnas attiecības, tad tu šo ciklu pārrausi un taviem bērniem vairs par to nebūs jādomā. 

Izmantotā literatūra

Bozhenko Elina, Adult child-parent relationships: On the problem of classification,

Procedia – Social and Behavioral Sciences, Volume 30, 2011, Pages 1625-1629, ISSN 1877-0428, https://doi.org/10.1016/j.sbspro.2011.10.315.

Buhl HM. Development of a model describing individuated adult child–parent                 relationships. International Journal of Behavioral Development. 2008;32(5):381-389. doi:10.1177/0165025408093656

Jouriles, E. N., McDonald, R., Mueller, V., & Grych, J. H. (2012). Youth experiences of family violence and teen dating violence perpetration: Cognitive and emotional mediators. Clinical Child and Family Psychology Review, 15(1), 58–68.

Effects of Life Course Transitions on the Quality of Relationships between Adult Children and Their Parents Author(s): Gayle Kaufman and Peter Uhlenberg Source: Journal of Marriage and Family, Vol. 60, No. 4 (Nov., 1998), pp. 924-938

Liu W, Mumford EA, Taylor BG. The Relationship Between Parents’ Intimate Partner Victimization and Youths’ Adolescent Relationship Abuse. J Youth Adolesc. 2018 Feb;47(2):321-333. doi: 10.1007/s10964-017-0733-1. Epub 2017 Sep 12. PMID: 28894996.

Widom, C. S., & Wilson, H. W. (2015). Intergenerational transmission of violence. Violence and Mental Health (pp. 27–45). Netherlands: Springer.