Pieņem otra jūtas un reakcijas, normalizē tās.
Sērojošie cilvēki saņem gana daudz pretestības – no citiem, sabiedrības un galu galā no pasaules, kas turpina iet uz priekšu un neapstājas, lai skumtu un dusmotos kopā ar viņiem. Mēs kā tuvinieki varam būt tā drošā vieta, kur justies vienkārši pieņemtam.
Ko teikt
Tas ir tik negodīgi, man ļoti žēl, ka tev tas jāpiedzīvo.
Es esmu tepat, tu neesi viens.
Protams, ka tu jūties slikti, tas ir tik saprotami.
Ir tik normāli tā justies un domāt par šīm lietām.
Ir normāli dusmoties, just netaisnību.
Pastāsti vairāk, kā tu jūties, es klausos.
Visiem mākoņiem nav zelta maliņu.
Atbalstot cilvēku sērās, apkārtējo funkcijai nevajadzētu būt ‘’meklēt labo’’. Dažreiz zaudējumā nav nekā laba, patīkama, mierinoša. Ir tikai lērums netaisnības, skumju, šausmu, sāpju.
Nereti labo lietu meklēšana ir veids, kā mēs racionalizējam notikušo un izvairāmies no emocijām. Bet sērās ir arī emocijas, kas ved mūs cauri sāpīgajam.
Turklāt, svarīgi atzīmēt, ka vesela psihe pati nonāk līdz pozitīvajam, ja kas tāds cilvēka situācijā ir atrodams. Respektīvi – jūsu tuvinieks visdrīzāk zina lietas, kuras varētu uzskatīt par ‘’zelta maliņu’’. Tās nav pārlieku agri jāaktualizē no malas.
Ja man tas ir neizturami un prasa no manis par daudz, svarīgi rūpēties par sevi, meklēt palīdzību sev un tuviniekam rekomendēt apmeklēt kādu speciālistu.
Palīdzi veikt rituālus, ja otrs vēlas
Svecītes aizdegšana, kapu apmeklēšana, vēstules rakstīšana aizgājušajam, fotogrāfiju pārskatīšana. Tie ir rituāli, kas palīdz palēnām justies labāk, ja vien cilvēkam pašam tie šķiet atbilstoši.
Tāpat var būt svarīgi sērot kopā ar citiem jeb veikt kolektīvos sēru rituālus (piemēram, bēres). Tas var palīdzēt nejusties vienam, zaudējumu labāk apstrādāt un ievietot savā dzīves stāstā.
Rituāli ne vienmēr mazina sēru intensitāti un noteikti neatceļ emocijas, bet tie tāpat ir nozīmīgi sēru procesā.
Zini, ka sēras ir ilgs process
Pirmās dienas, nedēļas un mēneši pēc notikuma mums var šķist kā adekvāts laika periods, kurā sērot. Tomēr svarīgi zināt, ka sēras ir ilgas. Zemākais, tumšākais brīdis kādai daļai cilvēku ir nevis uzreiz pēc zaudējuma, bet gan 6 mēnešus vēlāk. To zinot, varam būt saprotoši pret savu tuvinieku sāpēm. Tās viļņojas, nāk un iet. Runāt par zaudējuma sāpēm pusgadu un gadu pēc notikuma ir ne vien saprotami, bet pilnīgi normāli.
Komplicētas sēras
6-10% sērojošo cilvēku piedzīvo komplicētas sēras – tātad tādas sēras, kas ievelkas un arī gadu vēlāk sagādā būtiskas funkcionēšanas grūtības, cilvēks joprojām izjūt bezjēdzību, ilgas, vainu, dziļas skumjas, kurām būtu vajadzīga papildu uzmanība no psihiskās veselības speciālista (Kersting et al., 2011, Lundorff et al., 2017). Tas jāuztver nopietni, taču pētījumi rāda, ka psiholoģiskās intervences kā psihoterapija var ļoti labi palīdzēt (Johannsen et al.,2019).
Speciālistam svarīgi fokusēties tieši uz sēru apstrādi, nevis, piemēram, nomākto noskaņojumu, kas ir sēru sekas.
Izmantotā literatūra
A. Kersting et al. Prevalence of complicated grief in a representative population-based sample Journal of Affective Disorders (2011)
M. Lundorff et al. Prevalence of prolonged grief disorder in adult bereavement: a systematic review and meta-analysis Journal of Affective Disorders (2017)
M. Johannsen, M.F. Damholdt, R. Zachariae, M. Lundorff, I. Farver-Vestergaard, M. O’Connor, Psychological interventions for grief in adults: A systematic review and meta-analysis of randomized controlled trials, Journal of Affective Disorders, Volume 253, (2019)
Huibertha B. Mitima-Verloop, Trudy T. M. Mooren & Paul A. Boelen (2021) Facilitating grief: An exploration of the function of funerals and rituals in relation to grief reactions, Death Studies, 45:9, 735-745, DOI: 10.1080/07481187.2019.1686090