Komunikācija darbā: kā saprast, vai tā ir normāla un kā rīkoties, ja nav?
Šis ir ieskats žurnāla “TIEK“ rakstā.
No organizāciju psiholoģijas viedokļa tēmai par komunikāciju darba vidē, kur kolēģi viens pret otru mēdz būt nelaipni, gribas pievērsties no sākotnes prizmas jeb jautāt - kāpēc viņi ir nelaipni? Un kādā veidā?
Ja sākam ar vienkāršāko jeb “kā”, tad visbiežāk komunikācijas pārrāvumi vai sarežģījumi darba vidē izskatās kā:
Pasīvā agresija - tās būs sarkastiskas piezīmes, līdz galam nepateikti teikumi, mājieni, nopūtas, acu pārgriešana(eye-rolling), reizēm arī klusēšana.
Informācijas pieturēšana - tā var būt gan neiekļaušana nozīmīgās sarunās(vai sarakstēs!), visas informācijas neizpaušana, pārāk bieža aizmāršība izstāstīt par kaut ko svarīgu, kas pārrunāts pie kafijas aparāta, utml.
Baumas un tenkas, runāšana aiz muguras, runāšana par cilvēkiem, nevis ar viņiem.
Strikta vienvirziena komunikācija, kas visbiežāk saistīta arī ar varas pozīcijām - komunikācija nāk tikai no augšas uz leju, jautājumi pretī pieņemti netiek un komunikācija pārsvarā ir ļoti direktīva, bieži arī negatīva.
Var šķietami likties, ka tas nav nekas briesmīgs un arī darba dzīvē ir iespējamas krietni sarežģītākas un apdraudošākas situācijas, taču svarīgi nepalaist garām arī šādas mikroagresijas izpausmes, kas var ilgtermiņā var būtiski ietekmēt to, kā jūtamies gan darbā, gan ārpus tā.
Visticamāk, katrs no mums reizi dzīvē piedzīvojis vismaz kādu no šīm komunikācijas formām un, ja esam pavisam godīgi paši pret sevi, tad, visticamāk, kādu no tām esam arī pielietojuši pret vai ar citiem. Un šāda godīga introspekcija jeb paskatīšanās sevī ļauj ar maigāku skatu pieiet arī otrajam jautājumam, jeb kāpēc?
