Ēst ar baudu, nevis kaunu
Šis ir ieskats žurnāla “TIEK“ rakstā.
Iedomājieties mazu bērnu, kam apkārt virmo mājās tikko pagatavota ēdiena smarža. Viņa maņas atdzīvojas, uztverot ēdiena krāsu, smaržu, tekstūru. Brīži, kuros bērns ietur maltīti kopā ar sev tuvajiem, ir tik svarīgi – runa nav tikai par barības uzņemšanu, bet arī par kopā būšanu un prieku (1). Šie brīži paliek atmiņā un asociējas ar siltuma, miera un sāta sajūtu un prieku. Bet tad, kad bērns ir paaudzies, viņš, atstājot pazīstamo vidi, sastop pasauli, sabiedrību, kurai ir savas normas un gaidas.
Šajā pasaulē tāda vienkāršā darbība kā ēšana ir sajaukta kopā ar skaistuma, veselības un pašvērtējuma konceptiem. Bērns pēkšņi atrodas vidē, kurā tiek vērtēts viņa izskats un kurā tievums nozīmē panākumus un veiksmi. Šajā vidē centieni iegūt ''ideālu ķermeni'' ļoti bieži ir saistīti ar mentālās veselības un emocionālās labsajūtas zaudēšanu (2), un pavisam nemanāmi izplēn ēšanas baudas nozīme, atstājot palielu caurumu, ko ir grūti aizlāpīt, pat ja cenšas.
Tāds bērns biju arī es. Es uzaugu 20. gs. beigās, laikā, kam bija raksturīga apsēstība ar tievumu un ļoti šaura izpratne par skaistumu. Tāpat kā neskaitāmi citi arī es piedzīvoju ēšanas traucējumus – apsēstību ar nesasniedzamu perfektumu, kuru ir viegli maskēt kā rūpes par savu veselību. Mani centieni kontrolēt savu bērna ķermeni un atbilst sabiedrības normām noveda pie trauksmes, nedrošības, zema pašvērtējuma un dziļa nelaimīguma. Šī pieredze, ko esmu guvusi, nav unikāla – tā atspoguļo ļoti daudzu mūsdienu cilvēku problēmas, kas rodas, dzīvojot toksiskā kultūrā, kurā izskatu vērtē augstāk par labsajūtu (3).
Par to arī būs šis raksts. Tajā tiks atspoguļota saistība, kāda pastāv starp ēdienu, pašvērtējumu un mentālo labsajūtu, un izgaismota milzīgā ietekme, kādai uz mentālo veselību ir sabiedrības gaidām, ar kurām esam saskārušies mūža sākumā, kā arī veidus, kā katrs individuāli un kā sabiedrība varam sākt ceļu uz kolektīvu sevis pieņemšanu.
