Kas slēpjas aiz dusmām?
Šis ir ieskats žurnāla “TIEK“ rakstā.
Dusmas ir viena no mūsu pamatemocijām, un, lai gan tās bieži saistās ar kaut ko negatīvu, mēs jau zinām, ka dusmas pilda svarīgas funkcijas mūsu dzīvē. Šajā rakstā iedziļināsimies dusmu daudzšķautņainajā dabā, pētot to evolūcijas saknes, psiholoģiskos pamatus un cēloņus, kā arī apskatīsim, kādas stratēģijas ir efektīvas, lai dusmas regulētu ikdienā.
Kāpēc dusmas ir un kāds no tām labums?
No evolūcijas viedokļa dusmas ir kalpojušas kā izdzīvošanas mehānisms. Tās izraisa “cīnīties vai bēgt” reakciju, mobilizē enerģiju un uzmanību, saskaroties ar draudiem. Dusmas darbojas arī kā signāls negodīgumam vai robežu pārkāpumiem un motivē cilvēkus aizstāvēt sevi vai novērst netaisnību.
Bet, ja mēs skatāmies dziļāk, dusmas var rasties no dažādiem avotiem, kas bieži vien sakņojas pagātnes pieredzē un psiholoģiskajos procesos. Apskatīsim izplatītākos dusmu avotus:
Agrīnā bērnības pieredze: psiholoģiskas traumas, nolaidība vai nekonsekventa aprūpe bērnībā var radīt bērnā dusmu apspiešanu kā aizsargmehānismu, jo dusmoties šajā vidē nav bijis droši. Tad nereti dusmas, kas krātas, gluži kā vulkāna izvirdums var pārpludināt cilvēku situācijās, kur tas nav īsti atbilstoši.
Neapmierinātās vajadzības un cerības: dusmas var rasties, ja persona uzskata, ka viņa vajadzības pēc cieņas, autonomijas vai pieņemšanas netiek apmierinātas, kā arī, ja ilgstoši nav apmierinātas kādas no indivīda pamatvajadzībām. Piemēram, partneris, kurš attiecībās jūtas nesadzirdēts vai atraidīts, var paust dusmas, lai aizstāvētu sevi un pieprasītu uzmanību attiecību sasāpējušajam jautājumam.
