Par dzīvi ar hronisku slimību
Kā dzīve ar hronisku slimību var atklāt iekšējās stiprās puses un jaunas iespējas.
It kā nepietiktu ar to, ka hronisku slimību pasaulē ir tik daudz - tām mēdz būt arī dažādu paveidu, to diagnostika ir enerģiju prasoša visiem iesaistītajiem un no psiholoģiskā viedokļa hroniskas slimības definēšana ir komplicēta – hroniskas slimības atšķiras pēc to dimensijām, slimības progresēšanas ātrums, simptomu neskaidrības, līdz ar to arī ārstēšanas plāna izstrādes kavēšanos, slimības gaitas (ne)paredzamības, slimības letalitātes, simptomu mainības laikā, medicīniskas ārstēšanas pieejamības un efektivitātes, un apmēra, kādā slimība ietekmē ikdienas funkcionēšanu un pašaprūpes spējas. Tādējādi saslimšana ar hronisku slimību cilvēka dzīvē rada dziļas un ilgstošas izmaiņas, kas prasa arvien jaunus centienus tikt galā (Ridder et al, 2008).
Pirmais adaptācijas posms ir pirmo traucējumu piedzīvošana un iepriekšējās identitātes zaudēšana. Savas “veselās” identitātes zaudēšana var būt sākums, lai nonāktu pie jaunas, pozitīvas identitātes (Charmaz, 1983). Otrs posms ir izvērtēšana un kompromisu veidošana ar identitāti. Šajā posmā tiek izsvērti zaudējumi un ieguvumi, pārskatīti savas identitātes mērķi, meklēta un radīta jauna identitāte. Trešais posms ir padošanās (tā vietā, lai cīnītos pret) un ļaušanās jaunajai identitātei, kad cilvēks apzinās savu fizisko stāvokli, bet nekļūst apsēsts ar savu saslimšanu
Ir skaidrs, ka saslimšana ar hronisku slimību nav rožu dārzs, tieši pretēji – tai ir daudz negatīvu aspektu, kas ietekmē ikdienas funkcionēšanu un identitāti. Un tomēr, arī saslimšanai ar hronisku slimību var būt zelta maliņa. Un kur šo zelta maliņu meklēt? Jau vairākkārt pieminētajā identitātē.
