Es un autisms
Šis ir ieskats žurnāla “TIEK“ rakstā.
Vienmēr esmu gribējusi normālu cilvēku normālas lietas. Pat diezgan pieticīgas. Iegūt izglītību, atrast darbu, izveidot ģimeni, uzcept pankūkas svētdienas rītā, garšīgi paēst, kopīgi izbraukt ar velosipēdu, apmeklēt kultūras pasākumus un uzspēlēt “Scrabble”.
Sākotnēji nekas neliecināja, ka šo dzīves augļu baudīšana nāksies tik grūti. Gluži pretēji! Skolas gaitas uzsāku kā apdāvināts bērns. Agri iemācījos lasīt, jau pirmsskolas vecumā lasīju biezas grāmatas. Biju zinātkāra un pirms semestra sākuma no grāmatām iemācījos mācību vielu pati. Man viss padevās un bija labas sekmes.
Agrīnajos pusaudža gados dzīve pēkšņi kļuva grūtāka. Bija jāpaliek vienai, pašai jāplāno savs laiks un jātiek galā ar ikdienas pienākumiem. Man patika skola, bet, atnākusi mājās, jutos izmocīta, pārgurusi, vairs nespēju nekam saorganizēties, man bija biežas pret sevi vērstas agresijas lēkmes, dažādu iemeslu dēļ sākās arī depresija. Skolu kavēju, jo gulēju, viss riebās, sekmes gan joprojām bija normālas, taču vairs īsti nemācījos, jo vienkārši to nespēju.
