Dzīvesstāsts ir rūpes par sevi
Šis ir ieskats žurnāla “TIEK“ rakstā.
Dzīvesstāsta veidošana var būt noderīgs rīks, lai justos jēgpilnāk un pašapzinīgāk. Piedāvāts konkrētas intervences apraksts.
Dzīves stāsts var šķist pavisam vienkārša lieta - notikumi sakārtoti hronoloğiskā secībā, kas sākas ar cilvēka piedzimšanu un beigsies ar nāvi. Vidū izglītība, ğimene, karjera un tā tālāk. Taču, kad domājam par savu dzīvi, bieži kā atskaites punktus mēdzam izmantot arī citiem šķietami maznozīmīgo, kas mūsu dzīvi pavērsis citā virzienā, vai mums pašiem simbolizē noteiktus dzīves posmus.
Kad vēl studēju, es vienam no mācību uzdevumiem intervēju savu vectēvu un, man par lielu pārsteigumu, viņš stāstu par savu ğimeni ierāmēja mašīnās - tās viņam palīdzēja sakārtot notikumus. Kad dzima pirmais dēls, tad bija šāda mašīna, bet uz otrā dēla dzimšanu jau cita. Iespējams var nojaust, ka mans vectēvs savu darba mūžu strādāja "ar dzelžiem". Tātad viņa dzīves stāsts bija saistīts ar to, kas viņam patika un simbolizēja augšupeju dzīvē. Varbūt arī ar viņa kā vīrieša lomu, kurš fokusējās uz to, lai sagādātu savai ğimenei labu (ar iespējami jaunām mašīnām, piemēram) dzīvi. Tāpēc dzīves stāsts un kā to izvēlamies stāstīt, ir nozīmīgs rīks gan, lai izprastu, kas noticis ar mani pašu, gan, lai pamanītu sabiedrības vērtības un kā tās savijušās ar atsevišķā cilvēka dzīvi (McAdams, 2008).
