Vai psihoterapija tiešām palīdz? Un kura?
Sabiedrībā bieži tiek augstu vērtēta patstāvība, izturība, "es ar visu tieku galā pats" pārliecība. Tad mēs apgūstam visādus derīgus un mazāk derīgus veidus, kā grūtās sajūtas mazināt bez speciālistiem, psihoterapiju atstājot tiem citiem. Bet ne vienmēr ar savām iespējām ir pietiekami, lai mēs justos labāk.
Ir pavisam normāli šaubīties par to, vai no psihoterapijas būs kāda jēga. Psihoterapija patiešām nav panaceja vai visiem vajadzīga. Tomēr gribam iedrošināt, ka pētījumi rāda: salīdzinot ar tikšanu galā pašam, smagās grūtībās psihoterapijai ir jēga un rezultāts.
Apjomīgi pētījumu pārskati rāda, ka psihoterapija būtiski mazina depresijas simptomus. Gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. (Cuijpers et al., 2021)
Psihoterapija ir efektīvāka par ikdienu-parasto jeb neārstēšanos, nogaidīšanu un arī placebo. Vidēji smagas un smagas depresijas gadījumos vislabākie iznākumi ir, kombinējot medikamentu terapiju un psihoterapiju. (Cuijpers et al., 2020)
Šeit pieminētais būtiskais samazinājums nozīmē, ka apstiprināta simptomu izteiktības mazināšanās vismaz par 50%. Katram mums depresija ir citāda un katram simptomi dzīvi ietekmē atšķirīgi, bet par 50% mazāka nevērtīguma sajūta vai 50% mazāka apātija var būt svarīgs ieguvums, dzīvojot ar smagu depresiju.
Domājot par iespēju doties uz psihoterapiju, daudzi no mums iestrēgst lēmumā par to, kādu psihoterapijas virzienu izvēlēties. Var būt palīdzoši zināt, ka nevar īsti nošaut greizi, pierādījumu bāze rāda, ka strādā KBT, psihodinamiskā terapija, DBT un virkne citu.
Noteikti ir lietas, kas katram cilvēkam var kādā teorētiskajā rāmī patikt vairāk vai mazāk, bet tā ir gaumes lieta, ne pazīme, ka terapija nav efektīva.
Lielākā daļa mūsdienu speciālistu nestrādā tikai pēc viena teorētiskā rāmja. Katram ir savs "jājamzirdziņš", bet kopumā redzams, ka daudzi pašlaik ņem vērā neirozinātnes un psihiatrijas atklājumus, transferences un robežas. Realitātē kopīgā starp virzieniem ir vairāk par atšķirīgo.
Pētījums, uz kuru atsaucos, apskata terapijas iedarbīgumu tieši depresijas gadījumos. Bet kopumā secinājums "visas vienlīdz labas" par psihoterapijas virzieniem ir bieži sastopams arī pētot trauksmi, robežstāvokļa personības traucējumus un citas grūtības. Saskaņa starp klientu un terapeitu ir svarīgāka par teorētisko rāmi.
Savukārt atšķirīgs secinājums pētījumos mēdz būt, kad apskatīta tiek fobiju ārstēšana. Ja mūsu galvenā grūtība ir kāda fobija (fobiskas bailes lidot, palikt vienam vai no zirnekļiem utml) tad ir pierādīts, ka piemērotāka būs ekspozīcijas pieeja, ko parasti pielieto kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT). Tā šobrīd pētījumos uzrāda salīdzinoši labākus rezultātus fobiju mazināšanai. Bet arī KBT svarīga ir saskaņa, uzticēšanās. Tāpēc atrodam dzirdīgas ausis, kas der tieši mums.
Ja psihoterapiju vēlamies apmeklēt nevis smagu grūtību mazināšanai, bet gan pašizaugmes, pašizziņas mērķiem - tad efektivitāti vislabāk varēsim novērtēt mēs katrs pats. Mēs katrs pazīstam sevi vislabāk un esam savas dzīves eksperti, kas var novērēt, kur šobrīd smelties informāciju, atbalstu, virzienu. Psihoterapija nav vienīgais ceļš, caur kuru sevi iepazīt un ar kura palīdzību ieviest kādas pārmaiņas, bet ir vērtīgi apzināties šādas opcijas pieejamību.
Lasi vairāk “TIEK“ žurnālā:
Izmantotā literatūŗa:
Cuijpers P, Noma H, Karyotaki E et al. A network meta-analysis of the effects of psychotherapies, pharmacotherapies and their combination in the treatment of adult depression. World Psychiatry 2020;19:92-107.
P Cuijpers, E Karyotaki, M Ciharova, C Miguel, H Noma, T A. Furukawa, The effects of psychotherapies for depression on response, remission, reliable change, and deterioration: A meta‐analysis, Acta Psychiatrica Scandinavica, 10.1111/acps.13335, 0, 0, (2021) Wiley Online Library
Thng E.W.C, Lim Ashworth N.S.J, Poh B.Z.Q, & Lim C.G. (2020) Recent developments in the intervention of specific phobia among adults: a rapid review.
