Vēstule par manu (ne)normālo ģimeni
Šis ir ieskats žurnāla “TIEK“ rakstā.
Patiess pieredzes stāsts par dzīvi ar brāli ar garīgās attīstības traucējumiem, kā arī vēstule sev bērnībā vai tagad, sakot vārdus, kurus vajag un, iespējams, neviens cits nepateiks. Autore izvēlējās palikt anonīma.
Ja man būtu bijusi iespēja dzirdēt tādu stāstu, kā manējais. Tad, kad es biju maza, man likās, ka nevienam citam ğimenē nav tāda brāļa kā manējais - ar speciālām vajadzībām. Tagad esmu liela un zinu, ka ir.
Tad, kad es biju maza, es dažreiz ejot gulēt domāju, kā tas būtu, ja es pamostos un brālis būtu vesels. Tagad esmu liela un zinu, ka tā nenotiek.
Es nekad neesmu slēpusi, ka man ir brālis ar speciālām vajadzībām. Es gan ne vienmēr esmu par to daudz runājusi.
