Nemanāmais rūpju darbs
Šis ir ieskats žurnāla “TIEK“ rakstā.
Vecākošanās (parenting) un mātišķības (motherhood)* tēmas reti atstāj vienaldzīgos – ikkatrs vēlas pieliet eļļu ugunij, padalīties ar saviem empīriskajiem novērojumiem un pieredzi. Riskējot ar piedeguma dvaku, aicināšu parakāties dziļāk ledusskapī un izvilkt vēl vienu tēmu, ko apcepināt: ģimenes darbu (family work), ģimenē veikto mentālo darbu (mental labor) un mentālo slogu (mental load).
Ar izteiktu regularitāti sociālajos tīklos uzjundī diskusija par sieviešu/vīriešu darbiem un to sadalījumu mājās, ģimenē. Saruna lielākoties iesākas ar (visbiežāk sievietes) nopūtu par darbu sadalījumu uz viņas brīvā laika rēķina, un parasti noslēdzas ar eksaltētiem izsaucieniem par tēmu Manā mājā tā nav! Mēs visu dalām taisnīgi uz pusēm! Es vāru zupu savai sievai
Sievietes otrā slodze
Konceptu “otrā slodze” (second shift) izvirza socioloģe Ārlija Hohšīlda (Arlie Russell Hochschild), ar to apzīmējot darbu, ko veic sievietes, pārnākot mājās pēc dienas apmaksātā darbā. (Hochschild & Machung, 1989) Lai gan socioloģe savu ideju formulējusi 1989. gadā, atziņas un filozofiskā diskusija ir aktuāla arī mūsdienās, jo netīrās drēbes, putekļi, izsalkumā rūcoši vēderi vai slimības nekur nav pazudušas – par spīti augušajam dzīves tempam un jaunajām tehnoloģijām.
Vidēji Eiropas Savienībā sievietes, kuras strādā pilnu slodzi apmaksātā darbā, mājās strādā vēl papildus 19 stundas nedēļā, rūpējoties par kopīgo mājsaimniecību un bērniem, kamēr vīrieši tam atvelta apmēram 10 stundas.
Turklāt pētījumi rāda, ka attiecībā uz darbu sadali, tēvi heteroseksuālās attiecībās bieži vien pārvērtē savu reālo ieguldījumu mājas darbu veikšanā. (van Belle, 2016; Harrington & Reese-Melancon, 2022)
