Neiestigt zonā: Procesu atkarības
Šis ir ieskats žurnāla “TIEK“ rakstā.
Procesu atkarības kā fenomens ir visnotaļ jauns, un nemaz ne plaši lietots. Kad 2019. gadā veicām Veselības Ministrijas pasūtītu pētījumu “Pētījums par procesu atkarību (azartspēļu, sociālo mediju, datorspēļu atkarība) izplatību Latvijas iedzīvotāju vidū un to ietekmējošiem riska faktoriem”, ne Starptautiskajā slimību klasifikācijā (SSK-10), ne Amerikas Psihiatru asociācijas Psihisko traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmatā (DSM-V) kategorija “procesu atkarības” nebija atrodama, abi materiāli ietvēra vien dažādos veidos definētu problemātisku azartspēļu spēlēšanu.
Kopš pētījuma veikšanas situācija ir mainījusies un SSK-11 ietver kategoriju “Ar atkarību izraisošām uzvedībām saistītie traucējumi”, kur iekļautas diagnozes “atkarība no azartspēlēm” un “atkarība no videospēlēm” (World Health Organization, 2022), kamēr DSM-V nu atrodama diagnoze “atkarība no azartspēlēm” (American Psychiatric Association [APA], 2022). Šo atkarību iekļaušana diagnostikas materiālos liecina, ka medikalizācijas impulss Rietumu sabiedrībā nekur nav pazudis un tuvāko gadu laikā mums būs jāpierod pie diagnozes “videospēļu atkarība” tāpat kā esam pieraduši pie diagnozes UDHS un “opozicionāri izaicinoši traucējumi”. Interesanti vilkt paralēles ar 20. gadsimta sākumu, kad jaunizveidotā Anonīmo Alkoholiķu kustība stingri iestājās par to, ka alkohola atkarība jāskata kā slimība, un, par spīti medicīnas personāla aktīvai pretestībai, laika gaitā šāds modelis nostiprinājās.
Mūsdienās vārds “atkarība” gandrīz neizbēgami tiek skatīts kā daļa no biomedicīnas lauka, un tādējādi procesu atkarības iegūst slimības statusu un tiek attiecīgi ārstētas. Šāda attīstība noved pie tiem pašiem risinājumiem vai to trūkuma, ko varam vērot attiecībā arī uz citām atkarībām. Rietumu kultūrā ir maz skaidru mehānismu, kā atpazīt atkarību, un īpaši trūkst mehānismu, kā ar to sadzīvot vai no tā atbrīvoties.
