Klačoties ir labi!
Šis ir ieskats žurnāla “TIEK“ rakstā.
Sāksim ar svarīgu atziņu: pētījumi norāda, ka lielākoties cilvēki klačojas bez ļauna nolūka. (McAndrew 2019) Tātad nevis tāpēc, lai kādam nodarītu pāri vai justos pārāki, bet lai padalītos iespaidos. Protams, klačoties var arī ar mērķi kādam kaitēt. Tas parasti nozīmē, ka informācija, kuru stāsta citiem, ir nepatiesa. Tur arī pamatojums, kāpēc mums klačošanās mēdz nepatikt, var likties nodevīgi, ja citi par mums klačojas, jo uztraucamies, ka tur būs kaut kas slikts. Taču fundamentāli runāšana par citiem cilvēkiem nav slikta. Ir pat reizes, kad bīstami uztvert to kā sliktu, jo vardarbībai patīk klusums.
Slikta slava
Klačas ir viena no tām lietām, par kurām sociālie zinātnieki jau sen runā kā par noderīgām un pat svarīgām. Vēsturiski senākās klačas atrastas jau 1500.gadā p.m.ē. ķīļrakstā par kādu precētas sievietes un ietekmīga Mezopotāmijas vīrieša romānu (Wilkes, 2002). Sabiedrībā mēs gan tās joprojām uzskatām par nepieklājīgām. Tas tāpēc, ka klačām ir paradoksāla, pat it kā pretrunīga funkcija - tās gan mums palīdz pielāgoties kopienas normām, gan stiprināt savas personīgās intereses. Tādējādi klačas var būt gan veids, kā novērst antisociālu uzvedību, gan arī antisociālas uzvedības forma. (McAndrew 2019)
