Izvairīga piesaiste
Šis ir ieskats žurnāla “TIEK“ rakstā.
Šo piesaistes stilu raksturo tas, ka atklātām un spontānām emocijām īsti nekur nav vietas. Ne vecāku emocijām, ne bērna. Tie ir vecāki, kas nespēj tolerēt bērna emocijas un kuri pieprasa patstāvību, neatkarību. Ikdienā, kad bērns ir skumjš, sadrūmis, vecāki uz to nereaģē. Ja bērns raud, vecākiem var būt tendence distancētes, varbūt teikt "neraudi". Varbūt bērnam liek nomierināties, neuzvesties bērnišķīgi, savākties. Varbūt saka, ka tā nav pieklājīgi, tas traucē. Raudi klusāk, nešņuksti. Dažreiz tas ir kombinācijā ar to, ka arī smieties un jokoties ir bērnišķīgi, gribēt spēlēties ar vecākiem ir bērnišķīgi. Tā mēs ātri iemācāmies, ka emocijām te nav vietas. Tās tiek uztvertas kā liekas, nevajadzīgas. Ja tev kaut kas nav labi, tu esi dramatisks, vājš. Šādai sadzīvei ir stoicisma noskaņa, kur katrs ir kā kareivis, kas tiek ar visu galā bez liekām emocijām. Kamēr tu dari visu, lai nebūtu traucēklis, kamēr tu klausi, kamēr tu esi labs bērns, viss ir normāli. Tikai klausīšana un disciplīna nav attiecības, tā ir kārtība.
