Es un mana mamma
Šis ir ieskats žurnāla “TIEK“ rakstā.
Patiess pieredzes stāsts par dzīvi ar mammu ar bipolārajiem traucējumiem, kā arī vēstule sev bērnībā vai tagad, sakot vārdus, kurus vajag un, iespējams, neviens cits nepateiks. Autore izvēlējās palikt anonīma.
Es uzaugu inteliģentā ģimenē. Un man jau agri tika iemācīts, inteliģenti cilvēki par ģimenes problēmām sabiedrībā nekad nerunā. Bet arī mājās par tām nekad nevarēja runāt, tikai saprotoši klausīties, mierināt, palīdzēt, atbalstīt Mammu. Man, manai jaunākajai māsai un brālim vārds atbalstīt uzdzen šermuļus – tik daudz esam dzirdējuši "man vienkārši vajag atbalstu, vai tad no ģimenes locekļiem nevar sagaidīt nekādu atbalstu, vai tad atbalsts ir par daudz prasīts, es nejūtu no tevis nekādu atbalstu..."
Manai Mammai ir bipolārie traucējumi. Man ir 27 gadi un es gandrīz neatceros savu Mammu normālu - bez mānijas un depresijas.
