Reakcija nenosaka, cik traumatisks ir bijis notikums
Cilvēki uz notikumiem reaģē dažādi. Kāds lec darbībā un cīnās, cits klusi sastingst un pakļaujas.
Visas reakcijas ir normālas un no tām nevar spriest, vai notikušais ir gana smags, lai to klasificētu kā traumatisku.
Vērotāji no malas, uzmetot aci upurim, nevar zināt, cik daudz resursu psihei vajadzējis veltīt, lai vienkārši izdzīvotu.
Neadekvāti ir gaidīt no cilvēkiem, lai viņi izrāda notikuma sekas tieši tā, kā mums liekas saprotami.
Svarīgi atcerēties:
Ir normāli, ka upuris no varmākas aiziet pēc ilga laika, lai gan mums nepatīk par tādu bezspēcību domāt,
Ir normāli, ka par izvarošanu pastāsta pēc 10 gadiem, lai gan līdz šim "viss bija ok",
Ir normāli par bērnībā piedzīvoto sākt runāt ap 30, lai gan nekas it kā nav noticis.
Tas, ka ir pagājis ilgs laiks, nenozīmē, ka notikušais bija normāla dzīves daļa.
Ilgais laiks var signalizēt par spēcīgām (un vajadzīgām) psihes aizsardzībām.
Noliegums ir ārkārtīgi stipra aizsardzība. Kā glābšanas riņķis, lai izdzīvotu. Ir saprotami ilgu laiku pie tā turēties. Pārtraukt noliegt nozīmē, ka cilvēkā ir gana resursu, lai spētu sastapties ar sāpīgo un nesabruktu. Tā ir emocionāla brieduma pazīme, kas mums būtu jāsvin un uz to jātiecas!
Pieprasīt no sevis vai citiem ''pareizo'' reakciju un tūlītēju atklātību ir saprotams instinkts, bet tas var mums kaitēt. Mēģināsim mazāk diskreditēt savu un citu cilvēku pieredzi, tā vietā teiksim paldies psihes aizsardzībām, kas ļāvušas izdzīvot esošajos apstākļos, lai kādi tie būtu. Tā mēs varam sākt mazināt kauna un vainas izjūtas nastu.
