Refleksija - supervīzijas esence
Šis ir ieskats žurnāla “TIEK“ rakstā.
Kas ir refleksija?
Katru reizi, pirms došanās uz supervīzijas sesiju, pārlasu mazu post-it lapiņu, uz kuras man piefiksēta īsa refleksijas definīcija: “Refleksija ir savas personīgās pieredzes apzināšanās prāta, emociju un ķermeņa līmenī”. Turpat pierakstīti arī uzvedinoši jautājumi, kā refleksijai piekļūt: “Kas notika manī, kad piedzīvoju konkrēto pieredzi? Ko sajutu, atcerējos, nodomāju? Ko piedzīvoju šobrīd?”. Mēdzu pielietot arī ilustrāciju par akmentiņu, kuru iemetot dīķī, rodas viļņi. Šajā piemērā akmens ir kāds notikums, ko piedzīvojam un viļņi ir tas, kas notiek manī akmens ietekmē. Vērojot dīķi, redzam viļņus un to apzināšanās ir refleksijas process.
Refleksija ir supervīzijas esence. Stāstot par supervīzijas būtību grupas dalībniekiem, saku, ka supervīzija ir refleksija par jūsu darba dzīvi. Refleksija var būt saistīta ar transformāciju. Transformējošai mācīšanās pieredzei, kas ir supervīzijas mērķis, nepieciešama refleksija un attiecības. Refleksija supervīzijā nozīmē novērot un formulēt savu pieredzi, jūtas, domas un uzskatus. Tādā veidā supervizējamie sasaista savas pašreizējās nostājas ar tām, kas radušas pagātnē un to, ko vēlas attīstīt. Grāmatā “Reflective Practice in Supervision” refleksiju definē kā apzinātu apsvēršanu (mindful consideration). Ar apzinātību saprotot tiešas uzmanības pievēršanu. Savukārt apsvēršana nozīmē piefiksēt un analizēt to, kas tika pamanīts apzinātajā stāvoklī. Tātad ar refleksijas palīdzību supervizejamais var saprast, ko es daru, kāpēc to daru un kā tas ietekmē apkārtējos.
