Robežstāvokļa personības traucējumi (RPT)
Šis ir ieskats žurnāla “TIEK“ rakstā.
‼️ Šī nav viegla tēma un rakstā pieminētas sarežģītas, sāpīgas pieredzes, kā paškaitējums, seksuāla un cita veida vardarbība, pašnāvības doma u.c.
Pirms sāku detalizēti aprakstīt robežstāvokļa personības traucējumu specifiku, vēlos dalīties ar Margaritas (vārds mainīts, iegūta piekrišana) dzīvesstāsta pieredzēm, izjūtām un atmiņām. Margarita šobrīd ir 26 gadi, oficiāli diagnosticēta ar RPT pirms diviem gadiem. Mans ceļš ar klienti sākās pirms 3 gadiem, sastopoties ar viņu psihiatriskajā klīnikā pēc trešā suicīda mēģinājuma. Stāsts atklāj, cik nozīmīga ir vides pieredze traucējumu attīstībā.
Margarita savu bērnību apraksta kā baiļu, nedrošību, vientulības, ilgu un skumju māktu. Piedzimusi nepilngadīgiem vecākiem, tēvs no audzināšanas atteicies, viņu neiepazīstot. Margarita māti raksturo kā emocionāli vēsu, kritizējošu, kontrolējošu, stingru un noniecinošu. Kliente atsauc atmiņā biežos mātes komentārus “tu man esi apgrūtinājums, slogs”, emocionāls atbalsts nozīmīgi iztrūcis, vienmēr tiekusies pēc mātes uzmanības un mīlestības. 7 g. vecumā ģimenē ienācis patēvs. Savu patēvu apraksta “ienīstu līdz sirds dziļumiem”. Viņš bijis valdonīgs, dominants varmāka, daudz pazemojis, agresīvs. No patēva piedzīvojusi emocionālu, fizisku un arī seksuālu vardarbību. Margarita asarām acīs stāsta “viņš mani sita, es nekad nezināju par ko, es nekad nevarēju būt droša – vai šodien mani sitīs vai nē.. es biju konstantās bailēs.. iekšēji jutu milzīga niknuma dusmas, kuras baiļu dēļ neuzdrošinājos atklāt.. bija bailes, ka cietīšu vēl stiprāk”. Margarita atklāj, ka ap 14 g.v. patēvs sācis seksuāli izmantot – sākotnēji licis pieskarties savam dzimumloceklim līdz notikusi izvarošana. Margarita veroties ar acu skatu pret logu it kā iegrimstot atmiņu ainā “tas notika tik bieži.. mamma vienmēr bija mājās.. viņa zināja.. neko nedarīja.. tajos brīžos gatavoja vakariņas, uz kurām mums visiem bija jāiet…Jārāda, ka esam ģimene”. Sieviete stāsta “man bija tik pretīgi, ka fiziski gribējies vemt.. gribējās sevi spīdzināt, sodīt un iznīcināt.. un tik bail vienlaicīgi.. tik ļoti gribējās nejust, pazust, nomirt...izmisums, bezcerība bija neizsakāmi liela. Likās, ka dzīvoju pilnīgā slazdā, cietumā, no kura nespēju izkļūt”. Tajā laikā sākās izteiktas suicidālas domas “vairāk par visu gribēju būt mirusi, gribēju izbeigt savas ciešanas, gribēju, lai patēvs atrod mani miruši, lai vairs neko man nevar izdarīt pāri.. es gribēju sevi nospīdzināt līdz nāvei.. sadurot, saplosot sevi. Naids pret sevi bija milzīgs.”. Paralēli bezspēcībai, aizvien vairāk pieaudzis arī naids pret māti. Reiz “spēlējoties ar papīra nazi” Margarita sākusi sevi graizīt – jutusi atvieglojumu, paticis vērot, kā asins tek, tas nomierinājis. Šāda uzvedība kļuvusi par pastāvīgu izteikti intensīvos emociju epizodēs “visas rokas, kājas, vēders man ir sakropļots..”
