Pieredzes stāsts. Zaudējums grūtniecībā.
Šis ir ieskats žurnāla “TIEK“ rakstā.
Kad mana psihoterapeite vairākus gadus pēc zaudējuma man divreiz vienā sesijā teica: “Bija sāpīgi zaudēt bērniņu grūtniecībā” es gandrīz iesmējos. Likās, ka viņa nerunā par mani, bet saka vispārpieņemtu frāzi. Man taču ir viens bērns. Es to pirmo grūtniecību vairs pat neskaitu. Par kādām zaudējuma sāpēm es varu runāt? Sev biju racionalizējusi, ka tas bija vienkārši ''dabas pirksts'', tik daudziem tā ir. Un vai tad viņa neredz, cik es labi tieku ar savām studijām, darbu, māju un attiecībām galā? Es tik labi funkcionēju un vispār nāku runāt par citu tēmu. Par kādu zaudētu bērnu mēs te runājam?
Neesmu viņai jautājusi, kāpēc viņa toreiz tik uzstājīgi to teica, bet ar lielu pārliecību varu minēt-tas bija tāpēc, ka no domas “zaudēts bērns” es stipri vairījos. Stoiciski sēdēju ar savu pokerfeisu viņai pretī un gribēju parunāt par ko citu, par ko vieglāku. Šķita, ja zaudējumu atzīšu un ļaušos skumjām, tad tās mani sadragās, es tajās nogrimšu pat tagad, vairākus gadus pēc notikušā.
