Es domāju par pašnāvību
Šis ir ieskats žurnāla “TIEK“ rakstā.
Man ir depresija, psihologs, psihiatrs un zāles, un es ik pa brīdim domāju par pašnāvību. Es gribu šeit pastāstīt, ko tas nozīmē, domāt par pašnāvību. Varbūt kādam būs vieglāk, dzirdot, ka arī citi jūtas līdzīgi. Vai arī kādam atbalsta speciālistam vai ģimenes loceklim būs iespēja saprast, kā tas ir.
Pašnāvības domas ir manā dzīvē klātesošas, tās nav katru dienu, tās var būt pēkšņas, var lēnām gruzdēt kaut kur pakausī. Man dažreiz ir sajūta, ka tās ir kā vīruss, kas ievācies manās smadzenēs pirms kādiem pieciem gadiem un ik pa brīdim atgādina, ka, jā, šis viss ir par grūtu un, zini kas būtu vieglāk, ja tu nomirtu. Pašnāvībai ir dažādi aizsargājošie faktori un man viņi ir, tāpēc es te esmu un rakstu.
Mans bērns pamatā skaitās aizsargājošais faktors. Es zinu, ka viņam vajag mammu, vienmēr vajadzēs mammu. Jūtos atbildīga par pašu faktu, ka viņš piedzimis - es taču viņu ļoti gribēju, speciāli radīju. Būtu briesmīgs pāridarījums tagad likt viņam izaugt un dzīvot bez mammas.
Taču ir brīži, kur es no sirds domāju un jūtu, un varu sev racionāli pamatot, cik daudz labāk manam bērnam būtu bez manis.
