Šis dabiskais process, kad kļūstam vecāki.

Šis ir ieskats žurnāla “TIEK“ rakstā.

Ja es teikšu, ka novecošanās ir dabisks process, domāju, ka vairākums man piekritīs. Taču, nenoliedzami, izmaiņas, ko pieredzam un kas ir neizbēgamas, rada mūsos dažādas izjūtas, mēs satiekam savas pārliecības un mēs katrs uz tām reaģējam citādāk. Novecojot mēs saskaramies ar pārmaiņām, kas ir izaicinoši – kaut kas nav tā, kā ierasts. Es pati esmu pamanījusi, ka priekšstats par to, kāda es izskatīšos un jutīšos 42 gados, atšķiras no tā, kā es izskatos un jūtos. Ir vairāki pārsteigumi, gan iepriecinoši, gan ne tik iepriecinoši. Tas tiešām ar mani notiek – mans ķermenis un izjūtas mainās! Kad skatos uz draudzeņu grumbiņām, sirmajiem matiem (kas nebūt nenorāda, ka esi vecs!), pleķīšiem, kas iepriekš uz sejas nav bijuši, mani pārņem maiguma izjūta, un es viņās redzu skaistas un nobriedušas sievietes, kas pieredzējušas dzemdības, negulētas naktis, izturējušas pārmaiņas, izvēlējušās profesiju, pieredzējušas šķiršanos, sēras. Interesanti, kad to pašu ieraugu spoguļa atspulgā, kurā skatos es pati, es neredzu pieredzi un briedumu, bet man pēkšņi šķiet, ka tas viss ir par ātru un kāpēc kakls tā izskatās, kāpēc tieši man sirmo matu ir tik daudz, kāpēc vēders tāds redzamāks un augšstilbi vispār arī varēja būt stingrāki. Ne jau man! Ar to gribu teikt, ka vēlamais no reālā bieži vien atšķiras arī tad, ja zini, saproti un pieņem, ka visi kļūstam vecāki un tas ir dabisks process. Un kad satiekamies ar realitāti, piedzīvojam vilšanos. Ko tad ar to darīt? Es ceru, ka nedomā pārāk ilgi raudāt spilvenā.

Mēs varam sev palīdzēt, akceptējot realitāti, apzinoties savas izjūtas un domas, atvadoties no dažiem stereotipiem, meklējot palīdzošu informāciju un fokusējoties uz sev būtisko, svarīgi arī nepalikt vienam ar savām izjūtām un pārdomām.  

…

Ir muļķīgi konkurēt ar jaunību, tāpat kā jaunība nevar konkurēt ar pieredzi. Ir skumji redzēt cilvēkus, kuri dzīvo pagātnē, neredzot, cik daudz iespējams tagadnē. Tad mēs dzirdam stāstus, kas atkārtojas, kad es biju jaunāks, es biju labākais sportists rajonā vai arī – es biju talantīga dejotāja, bet tad es piedzīvoju traumu. Dzīvojot pagātnes sajūtās par sevi, cilvēks dzīvo nožēlā par neiegūto, skumjās par zaudēto, nespēj ieraudzīt, kāds viņš ir tagad, kas ir tagadējās viņa prasmes un vērtības. Vai Tu apzinies, kas ir Tavas intereses tagad? Kas Tu esi šobrīd? Kas sagādā gandarījumu?

Pilno rakstu lasi abonējot šeit vai arī nopērkot pdf versiju žurnāla 9.numuram, kurš iznāks 2024.gada 31.jūlijā.