Ko mēs kā līdzcilvēki darījām nepareizi
Saskaroties ar kādu līdzcilvēku grūtībās, nereti nodomājam:
Visiem jau ir grūti brīži.
Dzīve tāda vienkārši ir.
Es taču nejaukšos.
Viņa/viņš vienmēr pats tiek galā.
Situācija pati no sevis atrisināsies.
Viņai/viņam jau vienmēr ir grūti.
Man arī ir grūti!
Viņa/viņš tikai mēģina pievērst sev uzmanību.
Mēs neesam pietiekami tuvi, lai es kaut ko teiktu.
Mēs diemžēl paši bieži ar grūtībām esam tikuši galā vienatnē, bez adekvāta atbalsta. Tas var novest pie pieņēmuma, ka arī citi tiks galā paši.
Tātad mēs normalizējam ciešanas - gan savas, gan citu. Baidāmies iesaistīties, pārspīlēt, kļūdīties.
Bet katrs cilvēks ir pelnījis ne tikai knapi turēties, bet saņemt atbalstu, sapratni, palīdzīgu roku.
Zinām, ka nav iespējams ar 100% precizitāti noteikt, kurš cilvēks izdarīs pašnāvību vai krīzē nespēs parūpēties par saviem bērniem. Tāpēc nebūs korekti apgalvot, ka mēs vienmēr varam to novērst.
Tomēr ir lietas, kas norāda uz nopietniem nodomiem un/vai uz krīzi un bieži vien, atskatoties uz kāda cilvēka uzvedību, domām, emocionālo stāvokli laikā pirms notikuma, mēs varam pamanīt raksturīgos paternus.
Psiholoģiskās krīzes pazīmes:
Cilvēks runā par pašnāvību, nāvi, bezjēdzīgumu.
Paškaitējums.
Grūtības organizēt ikdienu (darbu, higiēnu, attiecības, rūpes par citiem).
Apreibinošu vielu lietošana.
Norobežošanās no apkārtējiem.
Bīstama, riskanta, netipiska uzvedība.
Atvadīšanās, saistību sakārtošana.
Pašnāvības iepriekšēji mēģinājumi.
Ko līdzcilvēkiem darīt?
Nebaidīties izrādīt rūpes un piedāvāt konkrētu palīdzību.
Nebaidīties nosaukt to, ko mēs redzam un jūtam:
"Es par tevi uztraucos. Un es gribu tevi atbalstīt, bet es vēlos, lai tavā atbalsta komandā ir arī kāds profesionālis."
Ja tas nav mūsu tuvinieks, ir svarīgi uzrunāt cilvēka tuvos un atspoguļot, ka saskatām nopietnu krīzi.
Tu esi pelnījis atbalstu.
Tu neesi bezcerīgs gadījums.
Saistītie raksti žurnālā “TIEK“
