Man ir depresija, psihologs, psihiatrs un zāles, un es ik pa brīdim domāju par pašnāvību. Es gribu šeit pastāstīt, ko tas nozīmē, domāt par pašnāvību. Varbūt kādam būs vieglāk, dzirdot, ka arī citi jūtas līdzīgi. Vai arī kādam atbalsta speciālistam vai ģimenes loceklim būs iespēja saprast, kā tas ir.

Pašnāvības domas ir manā dzīvē klātesošas, tās nav katru dienu, tās var būt pēkšņas, var lēnām gruzdēt kaut kur pakausī. Man dažreiz ir sajūta, ka tās ir kā vīruss, kas ievācies manās smadzenēs pirms kādiem pieciem gadiem un ik pa brīdim atgādina, ka, jā, šis viss ir par grūtu un, zini kas būtu vieglāk, ja tu nomirtu. Pašnāvībai ir dažādi aizsargājošie faktori un man viņi ir, tāpēc es te esmu un rakstu.

Mans bērns pamatā skaitās aizsargājošais faktors. Es zinu, ka viņam vajag mammu, vienmēr vajadzēs mammu. Jūtos atbildīga par pašu faktu, ka viņš piedzimis – es taču viņu ļoti gribēju, speciāli radīju. Būtu briesmīgs pāridarījums tagad likt viņam izaugt un dzīvot bez mammas.

Taču ir brīži, kur es no sirds domāju un jūtu, un varu sev racionāli pamatot, cik daudz labāk manam bērnam būtu bez manis. Domāju, kā viņam apkārt vēl citi labi cilvēki, kas mobilizēsies un viņu mīlēs, par viņu rūpēsies. Varbūt tieši citi jutīsies tuvāki viens otram un vairāk mīlēs manu bērnu, jo zinās, ka viņam vajag. Varbūt uzaugšana ar mammu, kura cīnās ar depresiju, ir tikpat liela vai pat lielāka trauma kā mamma, kas uztaisījusi pašnāvību. Es dažreiz ilgi nevaru nomazgāt traukus mājās, mums parasti ir neizslaucīta grīda, tīrās drēbes stāv milzu kaudzē, jo man nav resursu tās salocīt, mēs ik pa laikam pavadām dienas blenžot ierīcēs, jo es nevaru izkustēties no dīvāna, es grūtākos posmos mazgājos reizi nedēļā, guļu tajās pašās drēbēs, kurās pa dienu eju ārā un tā tālāk. Varbūt tas viss viņam tieši sagādās lielāku smagumu, riebumu, nekā pats fakts, ka viņam ir mamma.

Redziet, tās nav fundamentāli neloģiskas domas. Cilvēki mēdz runāt par pašnāvību kā galēju egoismu. Varbūt tā tas arī, jo, ja dzīvošana ir kā kalns, kurš jāvelk līdzi, tad pašnāvība kļūst par brīdi, kur beidzot ļauju sev atslābt, palaist smagumu vaļā. Taču vēl vairāk tā ir tajā brīdī absolūta nepieciešamība, lai arī citiem būtu vieglāk. Es zinu, ka manu depresijas kalnu kā minimums nojauš un brīžiem mēģina atvieglot mani tuvinieki. Tas noteikti ir nomācoši un grūti. Tāpēc pašnāvības domu brīdī es lieku svaru kausos to, cik grūti viņiem ir ar mani dzīvu pret to, cik grūti viņiem būs ar mani mirušu.

Lūk, man ir vēl citi aizsargājošie faktori – man ir atbalstoša, mīloša ģimene. Ja es nomirtu, tas viņus ļoti sāpinātu. Lai cik daudz sāpju man šķistu, ka viņiem sagādātu mana dzīvošana, es zinu, ka mana aiziešana būtu sliktāka. Tāpēc pašnāvības domu brīdī tas mani attur kaut kā rīkoties.

Šādas pašnāvības domas sauc par pasīvām, jo man nav konkrēta plāna, kā veikt pašnāvību. Tādām raksturīgi prātot, ka cerams mana mašīna uzsprāgs, es no rīta vienkārši nepamodīšos, es gribētu, lai es nebūtu piedzimusi un tamlīdzīgi. Man pirmajā depresijas epizodē pirms vairākiem gadiem, galvenā ar pašnāvību saistītā doma bija, ka gribējās izzust, sadalīties atomos un nekad nebūt eksistējušai. Gribējās, lai citiem nav jāskumst, lai nepaliek “caurums” citu dzīvēs, bet, lai es drīkstu nebūt.

Pasīvas pašnāvības domas ir risināma lieta – jādzer zāles, jāiet uz terapiju. Tas ir grūts veids, kā dzīvot. Ne vienmēr tās noved pie aktīvas darbības – plāniem un sevis nogalināšanas. Taču arī gadījumos, kad cilvēks nesāk aktīvāk plānot, ir jāmeklē palīdzība.

Tāpat kā no vēža var nomirt, no depresijas arī var nomirt. Pašnāvības domas ir simptoms, ka ir pārāk grūti.

Psihologi dažādos veidos pētījuši cilvēkus, kur veic pašnāvību un raksturīgi, ka tas nav īsti lineārs process – jūtos sliktāk, sliktāk, sliktāk un tad sevi nogalinu. Cilvēki jūtas slikti, varbūt pat arvien sliktāk, bet pirms pašnāvības parasti kaut kas notiek, kas cilvēku “pārgrūž pāri malai”. (Bryan et.al. 2020) Pirms pašnāvības cilvēki ir augstā trauksmē, mēdz lietot apriebinošas vielas un pieminēt savu nodomu. (Rudd et.al., 2006)

Tāpēc īstermiņā izglābties var grūto mirkli kaut kā, jebkā pārtraucot. Es šodien nācu rakstīt šo rakstu. Citreiz eju dušā. Palīdzoši, ja apkārt ir citi cilvēki – tas mani mēdz kaitināt, ja gribas kādā stūrī saritināties un nepamosties, bet faktiski palīdz, jo arī aizkaitinājums ir produktīvāka, aktivizējoša emocija. Dažreiz es spēlēju videospēles. 

Es dažreiz domāju, ka drīz nomiršu un tāpēc nekam nav jēgas. Dažreiz es domāju, ka man vēl tik ilgi jādzīvo, jo arī pieaugušajiem vajag mammu un es esmu mamma.

Un es zinu, ka es esmu laba mamma un manas depresijas un pašnāvības domas selektīvi atlasa tikai slikto, liek aizmirst labo un priecīgo. Bet tā doma par ilgu dzīvi, kad ikdiena ir tik grūta, liekas ārprātīga. Taču tāpēc es cenšos un es zinu, ka arī citi cenšās. Un dažreiz es noticu, ka man sanāks. Depresija sliktajās dienās liek man domāt, ka nav labu dienu, labu brīžu. Bet ir jau. Un es dzīvošu.

TIEK mājaslapā ir bezmaksas darba lapa Drošības plāns, kas palīdzēs pārdomāt un pierakstīt glābjošās stratēģijas. Apskati un lejupielādē to šeit.

Izmantotā literatūra

Bryan, C. J., Butner, J. E., May, A. M., Rugo, K. F., Harris, J. A., Oakey, D. N., Rozek, D. C., Bryan, A. O., (2020). Nonlinear change processes and the emergence of suicidal behavior: A conceptual model based on the fluid vulnerability theory of suicide. New Ideas in Psychology, 57, 100758. https://doi.org/10.1016/j.newideapsych.2019.100758

Rudd, M. D., Berman, A. L., Joiner, T. E., Nock, M. K., Silverman, M. M., Mandrusiak, M., … & Witte, T. (2006). Warning signs for suicide: Theory, research, and clinical applications. Journal of Clinical Psychology: Science and Practice, 13(4), 341-364. Retrieved from https://projects.iq.harvard.edu/files/nocklab/files/rudd_2006_warningsigns_suicide_sltb_0.pdf