“Ja Tu uz šiem pieciem jautājumiem atbildi ar JĀ, Tev ir ADHD!”; “ADHD ir superspēja.”
Katru reizi lasot šādus un līdzīgus ierakstus sociālajos medijos, es kļūstu mazliet dusmīga. Jo man laikam ir cita UDHT versija – ne tā, par kuru filmē muļķīgus video pozitīvas mūzikas pavadījumā. Man ir UDHT, ko negribu, nekad neesmu gribējusi un negribēšu. Tāds, kas mani ir kavējis sasniegt to, ko vēlos un priecāties. Tādēļ nesaprotu, kādēļ daļa cilvēku vēlas ar to identificēties.
Man ir 37 gadi un manā dzīvē vienmēr klātesošs ir bijis kauns, vainas izjūta, dusmas uz sevi, trauksme un virkne citu problēmu. Tiešām ir tā, ka ja ir jādara kas neinteresants, iestājas tāda kā paralīze – es gribu darīt, bet fiziski nevaru un dusmojos uz sevi par to, ka nevaru. Un tā uz riņķi griežos kā vāvere ritenī. Un zinu, ka man netic, ka tā var būt. Lai gan man ir grūti to uzturēt, kārtība man ir ļoti svarīga. Apkārtējai videi ir liela nozīme – ja kaut kas nav tā, kā man patīk, rodas diskomforts. Manā skapī dzīvo velniņš, kas visu savanda. Pulksteņu tikšķi un citi trokšņi man izraisa fizisku diskomfortu. Man patīk, ja tomāti un gurķi ir sagriezti tikai vienā veidā, ne otrā. Šie un vēl daudz sīkumi, kurus vēlāk dzīvē iemācījos noslēpt un neizrādīt ietekmē manu ikdienu. Viens no lielākajiem izaicinājumiem manā dzīvē ir bijusi izglītība. Man vienmēr ir bijis kauns par to, ka nevarēju pabeigt vidusskolu. Katru reizi esot jaunā kompānijā baidījos, ja nu kāds uzdos jautājumus par to, ko es daru, radās pieaugoša sociālā trauksme.
Bērnudārzā sapratu, ka man tur nepatīk. Nepatika noteikumi, nepatika kā citi bērni spēlējas, nepatika, ka jāguļ klusumā un neļauj darīt to, ko gribu. Nepatika, ka aiztiek manas mantas, nepatīk, ka skaļi bļauj un spilgtā gaisma telpas vidū. Biju “izlaists” un niķīgs bērns.
Nepatika un sajūta, ka neiederos turpinājās arī sākumskolā, un tālāk pamatskolā, ko knapi pabeidzu. Ne es gribēju un varēju nosēdēt, ne uztvert, ne saprast. Viss bija garlaicīgs, starpbrīžos troksnis bija neciešams, jutos stulba un sāku uz skolu neiet. Man patika vienatne. No socializēšanās ātri noguru un nogurstu, taču bieži tiecos pēc kompānijas. No vidusskolas tiku atskaitīta 10. klasē, mammai par to bija liels pārsteigums, jo nebija iepriekš saņēmusi nekādu ziņu. Man ir daudz nepatīkamu atmiņu par to, kā skolotājas slavēja izcilniekus, bet tādus kā es, kam viss nācās grūti – ignorēja, pat atstūma. Attiecības ar mammu kļuva tikai sliktākas, bet tas ir jau pavisam cits stāsts.
Aptuveni 15-16 gadu vecumā, no mazpilsētas pārvācāmies uz Rīgu, kur iestājos tehnikumā, biju apņēmības pilna un tiešām gribēju mācīties un kaut ko sasniegt. Bet atkal man nesanāca. Agrajos rītos nevarēju noturēt acis vaļā un man bija grūti nosēdēt, ja mani neinteresēja lielākā daļa priekšmetu. Zīmēt gan man patika – ar to saistītie priekšmeti mani interesēja. Pārtraukumos bija neciešams troksnis un līdz ar to trauksmes līmenis paaugstinājās un bieži pēc tam gāju prom. Reizēm braukāju šurpu turpu 11. tramvajā – no centra līdz Mežaparkam, atpakaļ… un gulēju. No mammas slēpu to, ka izvairos no skolas, jo man bija bail no viņas reakcijas. Kad no tehnikuma tiku atskaitīta, iestājos vakarskolā uz kuru aizbraucu pāris reizes. No draugiem man bija kauns par to, ka mācos vakarskolā. Sekoja otrais mēģinājums citā vakarskolā , kas nebūt nebija labāks. Atradu darbu un darbs guva virsroku – mācības pārtraucu. Aptuveni 20-22 gadu vecumā pārvācos uz Londonu bez jebkāda plāna, ko darīšu. Bija ilūzija, ka esot tik tālu prom, kur mani neviens nepazīst, es jutīšos labāk.
Manā dzīvē ir bijušas vairākas paškaitējuma epizodes (pirmā aptuveni 16-17 gadu vecumā, vēl esot Latvijā). Biju iedomājusies, ka pēc tam man noticēs, ka man ir grūti. Pirmā psihiatre, kuru apmeklēju, bija kundze gados. Pirmajā tikšanās reizē izskrēju no kabineta raudādama un aizcirtu durvis. Viņa nedzirdēja to, ka nevaru koncentrēties mācībām, tikai to, ka man esot problēmas ar puišiem un kaunināja mani par to, ka nemācos. Psiholoģiskā izpēte, atkal psihiatrs un sākās mans antidepresantu ceļojums vairāku gadu garumā. Nejutu nekādas izmaiņas. Troksnis galvā nekur nepazuda, trauksme un vainas izjūta arī ne. Apmeklēju psihologu, psihoterapeitu vienu un psihoterapeitu otru. Ne ar vienu man neizveidojās kontakts, jo mani nedzirdēja. Izlēmu, ka pati par tādu kļūšu.
Kopumā Londonā nodzīvoju aptuveni 12 gadus. Bieži lietoju alkoholu un nepratu apstāties – esot alkohola reibumā jutos normāla, lai gan īsti nezinu, kā definēju normāls – jutos iederīga starp apkārtējiem. Bieži tas beidzās ar sevis apkaunošanu un nostādīju sevi bīstamās situācijās. Tad aizrāvos ar naudas tērēšanu, iekritu kredītkaršu azartā. Tad aizrāvos ar neēšanu.
Londonā bija trīs paškaitējuma epizodes, katru reizi bija iesaistīts arī alkohols, skaidrā esot man nepietika drosmes un baidījos no sāpēm. Pēdējā reizē tas bija 2020 gadā, kad sākās Covid – biju nesen atgriezusies no Āzijas, kur pavadīju gadu sevis meklējumos (spoiler – neatradu, bet guvu nopietnas traumas savas uzvedības dēļ).
Atgriezos Latvijā. Trauksme gan joprojām bija klātesoša, uzmācīgās domas arī. Dzīvoju bailēs, ja nu atkal es visu salaižu dēlī? Saņēmos un iestājos tālmācības vidusskolā, par ko liels paldies draudzenei, kura iedrošināja. Domāju, lai būtu vieglāk, ir jāmēģina atkal un meklēju psihiatru, jo sapratu, ka mācībās atkal slīdu uz leju. Atradu gados jaunu psihiatri. Pirmais iespaids bija labs – biju pierakstījusi visu, ko vēlējos izstāstīt, lai neko neaizmirstu. Tiku (atkal) pie antidepresantiem un miega zālēm. Dzēru, palielināja devu – viss pa vecam. Ārste neticēja, ka trauksme nemazinās. Paralēli biju pie neirologa un veicu nepieciešamos izmeklējumus, tai skaitā EEG, un lasot izmeklējuma aprakstu, pat neesot ārsts sapratu, ka smadzenes nestrādā kā vajag. Vārds disfunkcija un klātesoši smadzeņu viļņi, kuriem tur nomodā esot nav jābūt.
Sāku lietot stimulantus – pagāja laiks piemeklējot īsto devu, un tad pēkšņi nonācu pie atziņas – pag, es taču mācos! Es lasu un neskrienu uzreiz darīt ko citu! Es bez problēmām nomazgāju traukus! Es veicu pusgadu atliktos darbus! Tās nav brīnumzāles un neatrisina visas manas problēmas, bet ļoti palīdz. Īsti nezināju, vai turpināt apmeklēt psihiatri – uz nākamo vizīti tomēr aizgāju un saņēmu izsmieklu par neiroloģes diagnozi: Jums noteikti nav UDHS!
Atzīstu, liela daļa sociālajos medijos pieejamais saturs par UDHT un cita veida traucējumiem ir tik vispārīgs kā horoskops, ir ļoti viegli saskatīt sevi. Arī es saskatīju, jo arī man regulāri pazūd laika izjūta, esmu neveikla un neprotu regulēt emocijas, kā arī koncentrēties un pārāk bieži nepabeidzu iesākto. Tikai nesapratu vienu – kādēļ personas šajos video smaida un fonā skan pozitīva mūzika?
“ Ja Tev ir šīs piecas iezīmes, tad Tev ir ADHD” – nu, loģiski, ka man ir tās iezīmes, arī manam draugam un mammai tās iezīmes ir, bet viņiem nebija problēmas pabeigt vidusskolu un iestāties universitātē. UDHT visticamāk saņēmu mantojumā no sava “tēva”, kurš mūs pameta, kad biju pavisam maziņa. Vidusskolu pabeidzu 2024. gadā, 35 gadu vecumā, apvienojot divas klases vienā gadā, paralēli strādājot pilnas slodzes darbu. Mans priekšstats par pedagogiem krasi mainījās – izjūtu lielu pateicību skolotājām, saņēmu pretimnākšanu uz kādu pat necerēju. Pamazām mēģināju pierast pie domas, ka neesmu muļķe un VARU pabeigt iesākto.
Skaidri atceros, kā pirms iestāšanās tālmācības vidusskolā lasīju par psiholoģijas studijām un sapņoju, ka reiz būšu tur. Bet tai pašā laikā iekšējā balss man teica: “Ko Tu iedomājies, Tev taču nesanāks!” Dienā, kad gāju uz universitāti iesniegt dokumentus, vēl esot tur domāju, vai tiešām vajag, visticamāk atkal būs vilšanās un sekos depresijas epizode. Pirmā diena universitātē, starp tik daudz svešiem cilvēkiem un es domāju: ja viņi uzzinās, kāda esmu, tad mani nepieņems. Man joprojām bija kauns – nesapratu, vai man izlikties par kādu citu vai būt sev pašai. Esmu es pati un sāku noticēt, ka nav nemaz tik traki. Reizēm šķiet, ka runāju par daudz, esmu pateikusi ko lieku, varu stundām analizēt. Esmu tur, kur man ir gribējies būt. Ik pa laikam aizdomājos un apraudos, jo neticu, ka studēju universitātē. Un man patīk, man sanāk.
Par superspēju to noteikti neuzskatu. Joprojām atlieku visus darāmos darbus uz pēdējo brīdi vienlaikus par to jūtoties vainīga – arī šo rakstu. Gribētu, lai cilvēki saprot, ka ne visi nodarbojas ar pašdiagnostiku (un es nesaku, ka tas ir tikai negatīvi). Gribētu, lai saprot, ka UDHT ir daudz sejas, katram cilvēkam sava. Tā ir daļa no manis. Esmu dzīvojusi ar domām, ka mani neviens nesaprot un negrib pieņemt tādu – šīs iedomas pamazām mainās, kaut joprojām bieži uznāk bailes kādu pievilt. Priecājos, ka varu mācīties.