Supervīzija ir konsultēšanas forma, kuras centrā ir cilvēks un viņa darba dzīve. Tā veicina pašrefleksiju un mācīšanos no savas pieredzes un var noderēt jebkuras jomas profesionālim. Sevišķi svarīga tā ir palīdzošo un konsultējošo profesiju pārstāvjiem supervīzija, lai risinātu savus izaicinājumus un turpinātu strādāt klientu interesēs.

Kas ir supervīzija?

Liela daļa mūsdienu cilvēka dzīves saistīta ar darbu. Taču darbs nav atrauts no mūsu pārējās dzīves – iespējas, grūtības, lēmumi, pārmaiņas, ar ko saskaramies darba ikdienā, ietekmē mūsu dzīves kvalitāti. Supervīzija ir rīks, kas var palīdzēt tikt galā ar dažādiem darba dzīves izaicinājumiem. Tas ir konsultatīvs atbalsts jautājumos, kas saistīti ar cilvēka profesionālo darbību.(1) Supervīzija veicina pašrefleksiju un mācīšanos no savas pieredzes, lai uzlabotu darba sniegumu un labizjūtu (wellbeing) darbā. Tā ir vieta, laiks un profesionāls sarunas partneris, ar kura palīdzību saprast – kā man patiešām šobrīd veicas profesionālajā dzīvē?

Supervīzijai ir vairāki virzieni, kas atkarīgi no nozares un arī valsts, kurā tradīcija veidojusies. Tradicionāli tā ir neatņemama psihologu un psihoterapijas speciālistu izglītības un prakses sastāvdaļa. Minētajās profesijās supervīziju veic pieredzējis profesionālis jaunākam tās pašas jomas kolēģim. Attiecību pamatā ir izglītošana, attīstība, kā arī uzraudzība.(2) Tāpat supervīzija ir obligāta sociālajiem darbiniekiem. Tieši sociālais darbs ir nozare, no kuras cēlusies supervizora profesija.(3) 

Taču šajā rakstā tuvāk aplūkots horizontālās supervīzijas virziens, kurā supervizors ir nevis pieredzējušāks kolēģis, bet neatkarīgs, ārējs speciālists. Šajā gadījumā supervizoram nav jābūt ekspertam jomā, kurā viņš veic supervīziju. Latvijā ir izplatīts arī šis supervīzijas veids un vairākās profesijās supervīzija tiek uzskatīta par labo praksi, kaut arī nav obligāta.(4) Sevišķi svarīgu lomu supervīzija pilda palīdzošo un konsultējošo profesiju pārstāvju darbā – piemēram, medicīnas nozares pārstāvjiem.

Profesionāļiem, kuri ikdienā sniedz atbalstu citiem, strādā ar cilvēku emocijām un iekšējo pasauli,  supervīzija var būt nozīmīgs resurss gan savai, gan klientu labklājībai. 

Tātad supervīzija var būt noderīga jebkuras nozares profesionālim, kurš ikdienā strādā ar cilvēkiem, problēmu risināšanu un veic intelektuālu darbu. Jautājumi, kurus supervīzijā var risināt, ir aktuāli visdažādākajās profesionālajās vidēs. Tie var būt, piemēram: 

• savas profesionālās lomas apzināšanās, 

• sadarbība un attiecību veidošana ar kolēģiem, 

• stresa vadība un izdegšanas riska mazināšana, 

• profesionālā izaugsme un darba kvalitāte, 

• konkrētu prasmju un kompetenču attīstība, 

• savu emociju apzināšanās un vadīšana darbā, grūtās situācijas un komunikācija ar klientiem,

• tā var būt arī regulāra profesionālās higiēnas prakse, kas palīdz uzturēt profesionalitātes muskuli līdzīgi kā fizioterapija ķermenim. 

Supervīzija ir refleksīva prakse. Varētu teikt, ka refleksija ir supervīzijas galvenais rīks. (5) Supervīzijas mērķis vienmēr ir atkarīgs no vienošanās ar klientu un šī brīža vajadzībām, taču neatkarīgi no specifiskām vajadzībām, supervīzijas ceļš ved caur pašrefleksiju, ko veic klients. Tā palīdz apzināties esošo situāciju, saprast, kā es strādāju, kā es mācos, kas ir manas stiprās un attīstāmās puses. Attīstot pašrefleksijas prasmi, klientam arī ārpus supervīzijas būs vieglāk izzināt sevi un savu rīcību. Galvenie principi, kas manuprāt, svarīgi veiksmīgai supervīzijai ir konfidencialitāte, brīvprātība, supervizora neitralitāte  un dažādības pieņemšana. (6)

Tātad supervīzija var pildīt gan atbalsta, gan attīstības jeb mācīšanās funkciju. (7) Tā var būt efektīvs veids kā iedzīvināt kādu profesijai nepieciešamu prasmju apguvi. Zināms, ka pieaugušie mācās caur praksi un lielāko daļu zināšanu un kompetenču apgūst darba vidē (8).

Saskaņā ar Pasaules ekonomikas foruma veikto pētījumu 2023. gadā TOP 10 prasmes, kas nepieciešamas darba tirgū ietver elastību, motivāciju, apzinātību, spēju mācīties, vadītprasmes, empātiju un aktīvo klausīšanos (9).

Šīs visas ir prasmes, kuras iespējams attīstīt ar supervīzijas palīdzību. Piemēram, empātiju vai emocionālo inteliģenci nevar apgūt, tikai izlasot grāmatu vai noklausoties iedvesmojošu video lekciju. Tā ir prasme, kuru iespējams uztrenēt pielietojot praksē. Caur pašrefleksiju, ko klients veic supervīzijas sesijas laikā, iespējams apzināties un izvērtēt savu pieredzi, iedziļināties savās nostājās un vērtībās, kas saistītas ar empātiju. Tas dod lielāku iespēju izmaiņām uzvedībā un praktiskai pielietošanai darba vidē.

Kā notiek supervīzijas process?

Supervizoru var nolīgt jebkurš cilvēks individuāli vai to var darīt organizācija un piedāvāt šo iespēju saviem darbiniekiem. Pirms supervīzijas uzsākšanas notiek iepazīšanās, vajadzību noskaidrošana un vienošanās par mērķiem, supervīzijas veidu, tikšanās reižu skaitu, vietu un citām svarīgām detaļām. Ja supervizoru nolīgst personāla vadības nodaļa, tad viņi ir tie, kas vienojas par vispārējiem sadarbības nosacījumiem.

Supervīzija ir process, kurā ieteicamas vairākas tikšanās reizes. Praksē pieņemts runāt par vismaz sešām tikšanās reizēm, lai izveidotos sadarbība un klients dinamikā varētu novērot izmaiņas. Parasti individuālās supervīzijas sesijas ilgums ir viena stunda un tikšanās notiek vienu vai divas reizes mēnesi. Protams, iespējams vienoties arī par citu sadarbības formātu.

Pirmā tikšanās reize ar klientu veltīta tam, lai iepazītos, saprastu, kādas ir klienta šī brīža vajadzības, gaidas un izveidotu kontaktu turpmākai sadarbībai. Supervīzijas pamatā vienmēr ir vienošanās – klienta vajadzības un mērķi. Visbiežāk supervīzijas sākumā mērķis var būt vispārīgāks. Piemēram, izprast un uzlabot sadarbības attiecības ar kolēģiem.

Katras sesijas sākumā supervizors palīdz klientam nonākt pie aktuālā sesijas pasūtījuma – kas ir tas, kas šodien ir svarīgi, ar ko strādāsim?

Ir daļa klientu, kuri jau skaidri definējuši savu vajadzību, taču patiesās grūtības identificēšana bieži ir daļa no supervīzijas procesa. Reizēm kādas grūtas situācijas izstāstīšana drošā un atbalstošā vidē var dot klientam nepieciešamo atvieglojumu. Lai supervīzijas process būtu veiksmīgs, svarīga ir drošības sajūta un uzticēšanās. 

Supervīzija ir konfidenciāla, strukturēta un atbalstoša saruna. Konfidencialitāte ir viens no galvenajiem supervizora darbības principiem.(10) Pat, ja sākotnējā vienošanās par supervīziju noslēgta ar darba devēju, supervizors vienojas ar klientu par to, ko drīkst un nedrīkst stāstīt darba devējam.

Supervizors ir atbildīgs par procesa norisi, metodēm, sesijas rāmi un klients ir atbildīgs par saturu un to, cik daudz no supervīzijā iegūtā pielietos ikdienā.(11) Supervizors klausās, uzdod jautājumus, atspoguļo dzirdēto, fokusē, izmanto dažādas metodes, kas palīdz ieraudzīt situāciju no dažādiem skatu punktiem. Supervizors nedod konkrētus padomus, bet palīdz klientam nonākt pie atbildēm pašam. Katras sesijas beigās klients kopā ar supervizoru izvērtē sesijas ieguvumus un atziņas. Noslēdzot supervīzijas ciklu, klients kopā ar supervizoru atskatās uz būtiskākajiem pagrieziena punktiem, reflektē par procesu, sniedz atgriezenisko saiti un apkopo ieguvumus no šīs pieredzes. 

Supervīzijas procesā var ienākt grūtības, kas vairāk skar privāto dzīvi un vienlaikus ietekmē darbu. Supervizors var uzklausīt un atbalstīt klientu, taču atgriezt atpakaļ pie supervīzijas mērķa – strādāt ar jautājumiem, kas skar profesionālo jomu. Ja supervizors novēro, ka klientam būtiski ir runāt un risināt personīgās dzīves izaicinājumus, supervizora pienākums ir klientam atspoguļot novēroto un aicināt vērsties pie atbilstoša speciālista – psihologa vai psihoterapijas speciālista. Taču jūtas un emocijas, kas saistītas ar darbu var būt supervīzijas jautājums. Iespējams, kādas sesijas pasūtījums varētu būt, kā tikt galā ar stiprām emocijām, kas rodas sadarbojoties ar kādu kolēģi.

Supervīzijas veidi

Augstāk aprakstīta individuālās supervīzijas gaita, kur tiekas supervizors un klients, lai strādātu ar klientam aktuālajiem profesionālajiem jautājumiem,  taču supervīzijā izšķir vēl citus veidus atkarībā  no tās dalībniekiem – grupas, komandas un organizācijas supervīzija. 

• Grupas supervīzijā piedalās vairāki (visbiežāk 4 līdz 10) viena līmeņa profesionāļi, kuri ikdienas darbā nav cits no cita atkarīgi, taču saskarās ar līdzīgiem izaicinājumiem. Grupas supervīzijā tiek risināti individuāli grupas dalībnieku gadījumi ar visu grupas dalībnieku iesaisti.(12) Šādā grupā dalībnieki var būt, piemēram, vienas skolas vai reģiona skolotāji, tiesu darbinieki, medmāsas vai citi vienas profesijas pārstāvji, kuri ikdienā nav tiešās sadarbības attiecībās. Grupas supervīzijā ir iespēja iegūt no citu kolēģu pieredzes, izveidot jaunu skatījumu par kādu jautājumu un rast apstiprinājumu, ka ar līdzīgām problēmām saskarās arī citi.  

• Komandas supervīzijā piedalās vienas organizācijas struktūrvienība vai starpdisciplināra komanda, kurai ir vienots mērķis un kopīgas ikdienas darba attiecības. Atšķirībā no grupas supervīzijas, komanda strādāt ar sadarbības, efektivitātes, stratēģijas jautājumiem, kas skar visus dalībniekus.  

• Organizācijas supervīzija ir komandas supervīzijas veids, kurā tiek risināti stratēģiskie jautājumi, kas skar organizācijas funkcionēšanu un tajā piedalās lēmumu pieņēmēji (uzņēmuma valde, vadītāji utt.). (13)

Kas ir supervizors?

Supervizors ir noteiktas profesionālās nozares speciālists, kurš papildus ir ieguvis supervizora kvalifikāciju.(14) Tas nozīmē, ka supervizoram ir iepriekšējā izglītība un profesionālā pieredze kādā citā jomā. Izvēloties supervizoru var izvērtēt, vai gribu sadarboties ar kādu, kam ir līdzīga profesionālā pieredze vai tieši pretēji, kādu, kam ir citas nozares redzējums. 

Supervīziju Latvijā var apgūt maģistra līmeņa studiju programmās vai profesionālās pilnveides programmā. Mācību laikā jaunie speciālisti apgūst konsultēšanas prasmes, komandu un organizāciju darbības principus, pieaugušo mācīšanās pieejas, darba metodes, ētiku un supervizora nostājas, kā arī padziļināti pēta savu pieredzi un veic praktiskos treniņus.

Lai kļūtu par sertificētu supervizoru ir jāpabeidz vismaz divus gadus gara studiju programma, kā arī jāizpilda supervīzijas prakses stundu un supervīzijas par supervīziju obligātās prasības. Supervizoru sertifikāciju un profesionālās darbības kvalitātes uzraudzību veic Latvijas supervizoru apvienība.(15) Supervizoru profesijas standarts Latvijā atbilst Eiropas Nacionālo supervīzijas organizāciju asociācijas (ANSE) vadlīnijām un standartiem.(16) Sertificētu supervizoru kontaktus varat meklēt Latvijas supervizoru apvienības mājas lapā www.supervizija.lv

Kad vērsties pie supervizora?

Cilvēki nonāk supervīzijā, jo grib savā darbā justies labāk. Supervizoru var uzrunāt jebkurā brīdī, kad rodas vēlme vai vajadzība pēc atbalsta vai izaugsmes profesionālajā dzīvē. Piemēram, supervīziju cikls var noderēt mainot darbu vai pieņemot jaunu lomu esošajā organizācija. Tātad, supervizora iesaisti cilvēki mēdz meklēt gadījumos, kad notiek pārmaiņas, taču var būt arī tieši pretēji, kad ilgstoši nekas nenotiek un pārmaiņas ir vēlamas, bet nav skaidrs, ko darīt, lai tās notiktu.

Labs indikators tam, ka supervizors būtu noderīgs, var būt draugu un ģimenes teiktais, kad kārtējā kopā sanākšana izvēršas neapmierināta monologā par darbu. 

Arī gadījumos, kad ilgstoši tiek piedzīvota spriedze un neziņa, kā tas bija pandēmijas un attālinātā darba apstākļos, supervīzija var būt noderīgs resurss. Piemēram, darbinieki, kam ir izdegšanas risks, var trenēt prasmes, kas palīdzētu atpazīt signālus un nenonākt līdz krīzei. Vadītāji var iegūt drošu vietu, kur strādāt ar grūtībām. Un sevišķi noderīgi savas profesionalitātes uzturēšanai supervīzija ir jebkurā palīdzošajā un konsultējošajā profesijā. Līdz galam saprast, vai supervīzija ir tev piemērota, var tikai to piedzīvojot.

Izmantotā literatūra

1. Nacionālās enciklopēdijas šķirklis par supervīziju, pieejams https://enciklopedija.lv/skirklis/98499-supervīzija

2. Mārtinsone, K., Mihailova, S. (sast.), Supervīzija, teorija, pētījumi, prakse, Rīga, RSU, 2017., 148., 162.lpp

3. Horšers, G., Profesionālā attīstība – supervīzija sociālajā darbā. Supervīzija sociālajā darbā. Supervizora rokasgrāmata, Rīga, SIA “N.I.M.S.”, 2007., 41.lpp

4. Mārtinsone, K., Mihailova, S. (sast.), Supervīzija, teorija, pētījumi, prakse, Rīga, RSU, 2017., 139.lpp

5. [Puhalic, A., A theoretical basis for the implementation of reflection in supervision, ANSE JOURNAL, VOLUME 4, 2020, SSUE 1, p. 37

6. Judy, M., and Knopf, W. (eds.), ECVision. Supervision and Coaching in Europe: Concepts and Competences, Vienna, ECVision, 2015

7. Mārtinsone, K., Mihailova, S. (sast.), Supervīzija, teorija, pētījumi, prakse, Rīga, RSU, 2017., 51.lpp

8. Hawkins, P., McMahon, A., Supervision in the Helping Professions, Fifth edition, London, Open University Press, 2000., p.18

9. The Future of Jobs Report 2023, World economic forum, 2023 https://www.weforum.org/reports/the-future-of-jobs-report-2023

10. [Judy, M., and Knopf, W. (eds.), ECVision. Supervision and Coaching in Europe: Concepts and Competences, Vienna, ECVision, 2015

11. Ratniece, G., Individuālā supervīzija. Supervīzija sociālajā darbā. Supervizora rokasgrāmata, Rīga, SIA “N.I.M.S.”, 2007., 135.lpp

12. Mārtinsone, K., Mihailova, S. (sast.), Supervīzija, teorija, pētījumi, prakse, Rīga, RSU, 2017., 54.lpp

13. Turpat.

14. Supervizora profesijas standarts, pieejams https://www.supervizija.lv/uploads/supervizora-profesijas-standarts.pdf

15. https://www.supervizija.lv/lv/apvieniba/

16. Standards