Tev ir depresija, viss ir slikti, bet kas tieši jādara?
Pirmkārt un galvenokārt – pašnāvības domas, vēlme izzust ir simptoms. Gluži kā saaukstēšanās simptoms ir iesnas, depresijas simptoms ir pašnāvības domas. Tās gan nav faktos balstītas domas, lai cik īstas tās neliktos.
Domas par pašnāvību ir depresijas meli. Cilvēki no depresijas nomirst tāpat kā no vēža. Tavs primārais mērķis tādā situācijā ir vienkārši nenomirt!
Kamēr tiec galā ar depresijas zemāko punktu, ir normāli uzvesties tāpat kā tad, ja tev būtu smaga gripa vai brūce, kurai vajag intensīvu kopšanu. Tas nozīmē būt zemas slodzes režīmā. Tas nenozīmē pārtraukt par sevi rūpēties!
Ko vajag darīt:
Gulēt, iespēju robežās kustēties, uzvilkt ik pa brīdim tīru pidžammu, izvēdināt istabu, nomazgāt rokas, ēst un dzert viegli pagatavojamas lietas, deleģēt citiem rūpes par bērniem un darbiem, dzert zāles un vitamīnus, ēst gardumus, samīļot suni, klausīties audiogrāmatas, podkāstus, skatīties simto reizi mīļāko seriālu. Jā, tu drīksti jau piecdesmito reizi skatīties Friends vai jebko citu, kas tev patīk. Tas liek justies droši, jo tavas smadzenes to pazīst, var prognozēt to, kas notiks un rada pasargātu un mājīgu sajūtu. Tas ļauj tev veseļoties. Tev vajag komfortu – tādu vidi, kas liek justies ērtāk.
Cik ilgi?
Iespējams, atgūšanās no depresijas epizodes aizņems pāris mēnešus. Dažkārt tie būs 3-6 mēneši vai gads, kamēr jutīsies normāli. Tas varbūt izklausās briesmīgi, bet te mūsu spriedumus ietekmē mentālās veselības stigma. Diemžēl neesam iemācīti uztvert mentālās veselības grūtības nopietni, kā īstas ciešanas. Ja kāds pēc vairākām operācijām tev teiktu, ka tikai pusgada laikā atguvās, tas liktos daudz, bet atbilstoši, jo veseļošanās jau nav tikai operācija, bet arī pārsiešana, fizioterapija un citas aktivitātes pēc tam. Tāpat ir ar depresiju. Tava slimība, tavas ciešanas ir tikpat īstas un grūtas, kā lauzta kāja.
Dod sev laiku un pieņem, ka “es esmu slima/slims un šobrīd veseļojos”. Pieraksti sev un pārrunā ar tuviniekiem, ka, ja ej medikamentu ceļu, zāles iedarbosies tikai 2-4 nedēļās, varbūt būs jāpiemeklē citas, kas nozīmē vēlreiz 2-4 nedēļas. Varbūt zālēm būs blaknes un īslaicīgi jutīšos sliktāk. Bet ar zālēm nepietiks. Būs regulāri jāiet uz psihoterapiju, psihologa konsultācijām, mākslas, deju, grupu vai citu terapiju. Būs jāiet arī tad, kad negribas un tad, kad liekas, ka jau kļūst vieglāk. Ir svarīgi, sasniedzot stabilitāti, vēl kādu laiku turpināt iesāktās prakses, kas ļāva no bedres izrāpties.
Cerams, ka pēc pāris nedēļām vai mēnešiem, kad sāksi justies enerģiskāk, varēsi sportot, atsākt hobijus vai darīt citas lietas, kas arī palīdz depresijai. Atceries, ka visdrīzāk sākumā fiziskajām aktivitātēm spēku pietiks tikai īsam periodam, 5 vai 15 minūtēm. Tas ir normāli un palēnām, pamazītēm tu paliksi stiprāks. Tāpat ar radošajām nodarbēm, sākumā varbūt uzmanību varēsi noturēt tikai īstu brīdi un domas it kā iestrēgs, bet tas nekas, tas ir pietiekami labi. Jāsvin katrs sīkums!
Prioritāte – atbalsts
Lai izdzīvotu, jāsaprot absolūtās prioritātes. Absolūtās nozīmē pilnīgi neatliekamas. Padzerties, elpot svaigu gaisu, kustināt ķermeni, paēst, redzēt dienas gaismu, iet uz tualeti, veikt pamata higiēnas lietas. Te ļoti svarīga ir speciālista un tuvinieku iesaiste, jo depresija izpaužas arī kā nespēja prioritizēt. Viss liekas vienlīdz neizdarāms,bezjēdzīgs, katrs solis sarežğīts un smags. Piemēram, cilvēki depresijā bieži nespēj iztīrīt māju, nomazgāt traukus. Kādā brīdī tas var nozīmēt, ka vairs nav tīru krūžu no kurām padzerties ūdeni un absolūtā prioritāte “dzert ūdeni” ir gandrīz neiespējama. Varbūt pat negribas smērēt tīros traukus, jo es tad negribēšu mazgāt un tad tur sāks pelēt kafijas biezumi ar pienu un viss te būs vēl pretīgāk… Izdzīvošanas risinājums ir nopirkt vienreizlietojamos traukus, kurus var izmest. Jā, tas ir jocīgi, izšķērdīgi utt. Vainas sajūta (arī depresijas simptoms) varbūt liks justies briesmīgi arī par planētas piesārņošanu, bet, ja tu izdzīvosi, varēsi pēc tam glābt pasauli, ko miris nevarēsi. Vai, piemēram, skaidrs, ka ēst tikai čipsus nav veselīgi, taču, ja alternatīva ir neēst neko, tad labāk ir mierīgi, bez vainas izjūtas ēst čipsus.
Katram šīs grūtākās lietas var atšķirties. Atpazīt un validēt šos “īsākos ceļus”, kas ļaus izdzīvot, labi palīdzēs speciālists (kuru, atceries, tev jāapmeklē regulāri, arī kad negribas un besī).
Iepriekšminētais arī nozīmē, ka jāņem darbā slimības lapa un jāpieslēdz papildus atbalsts citiem pienākumiem. Tava veselība ir tava prioritāte, arī darbā tevi vajag veselu un produktīvu. Ja tu nomirsi, tāpat nepabeigsi projektu. Tāpat arī par citiem pienākumiem – bērnu aprūpe, dažādi mājas darbi. Jā, tavai ğimenei noteikti patīk, ka tu iznes miskasti, gatavo vakariņas, trenē suni, izvadā bērnus uz pulciņiem, bet viņi var bez tā kādu laiku iztikt un nezaudēt mīļu cilvēku. Šis bieži vien ir sarežğīti, jo depresija ir neredzama, mēs to slēpjam. Tuviniekiem depresija var jukt ar normālām skumjām vai nelaipnākajos gadījumos ar slinkumu, izlutinātību. Nebūtu adekvāti sagaidīt, ka tu ar lauztu kāju skrien maratonu, pat tad, ja kādreiz taču tik labi skrēji. Tāpat ar depresiju – tu šobrīd objektīvi nevari, tev vajag palīdzību. (Ja grūti par to runāt, aizsūti tuviniekiem šo rakstu un rakstu par to, kas jāzina un jādara tuviniekiem.)
Ja nu es izliekos
Brīdī, kad palēnām sāk iedarboties veseļošanās taktikas, varam saskarties ar jaunu slazdu–kad tiešām “atlaiž”, varam domāt, ka laikam jau pirms tam pārspīlējām, simulējām. Tie ir meli, tev joprojām lēnprātīgi un maigi par sevi jārūpējas, jāturpina darīt visas palīdzošās prakses.
Depresija ir īsta, tev tiešām bija slikti un vienlaikus – izcili, ja ārstēšana strādā.
Protams, nav visu laiku jāpavada domās, ka tūlīt atkal būs slikti, bet vērts sev atgādināt, ka normālai dzīvei ir dažādas dienas. Vieglākas un grūtākas. Ļauj sev sajust mieru, prieku, bet neatmet visam ar roku, ja atkal sajūties slikti. Tava slimība šobrīd visu pārspīlē, īpaši grūtajās dienās. Depresija ir kā dramatisks emo kolēğis, kurš par katru nieku elš un pūš. To tu lēnām iemācīsies atpazīt: “Ok, izgāzt kafijas krūzi uz grīdas bija super kaitinoši, bet doma, ka tāpēc manai dzīvei nav vērtības un kaut es būtu nomiris ir bišku par traku, ne?”. Tāpēc tik svarīgi regulāri iet uz psihoterapiju, vismaz reizi nedēļā, bet krīzē arī vairākas reizes nedēļā, jo kamēr nav uztrenēts šis muskulis, mums ir tendence noticēt depresijai. Esot dziļā bedrē, mēs depresijas neproporcionālo vainošanu, kaunināšanu un bezvērtīgumu pieņemam bez skepses. Būtiski psihoterapijā iemācīties atpazīt, kur īstenībā ieskanās depresijas balss.
Tava dzīvība un dzīve ir vērtīga un bez tevis daudzi justos zaudējuši daļu sevis.
Depresiju var uzvarēt un katrs no mums ir pelnījis dzīvot.