Ja tu lasi šo rakstu, iespējams, esi jau pieradis strādāt arī tad, ja ir grūti. Koncentrējamies, nospiežam ciešanas uz leju un darām, darām, darām. Taču depresija nav iesnas, kas visdrīzāk pēc pāris dienām tiešām pāries arī tad, ja neko īpašu nedarīsi (arī tad atpūsties būtu noderīgi, bet nu labi). Depresija ir drīzāk kā lauzta kāja – var jau mēģināt tāpat turpināt skriet maratonu, bet jutīsies briesmīgi, kāju sačakarēsi vēl vairāk, potenciāli traumēsi arī otru kāju un muguru, un arī rezultāts būs daudz sliktāks, nekā parasti.
Cilvēkiem ar augsti funkcionējošu depresiju mēdz būt grūti iztēloties, kā tas ir, dzīvot, kad depresijas nav, jo “es taču visu tāpat izdaru”. Tagad arvien biežāk augsti funkcionējošu depresiju sauc par maskētu depresiju – jo tā ir tāda pati depresija, taču tev labi izdodas to maskēt. Iespējams liekas, ka vēlme apstāties ir slinkums, jo vispār, ja ļoti saņemos, viss ir kā parasti, es varu notēlot tā, ka brīžiem pats noticu.
Mēs ļoti pierodam pie tā, kā domājam un jūtam, kā arī pieņemam, ka citiem ir līdzīgi. Taču nav gan. Tad, kad viņi runā par nogurumu, tad domā tādu nogurumu, kur ielienot mīkstā gultā sajūt prieku, ka var atslābt, jūt apmierinājumu par labi padarītu darbu, ar interesi gaida nākamo dienu, kad varēs turpināt darīt iesākto. Tas nav depresijas nogurums, no kura nevar izgulēties, kurš ir bezkrāsains un blakus visu laiku. Šeit izcelta maskētā depresija ne tāpēc, ka tā būtu kaut kā objektīvi grūtāka kā tāda depresija, kur cilvēks nevar izlīst no gultas, aiziet uz darbu, par sevi parūpēties. Taču, kad funkcionēšana ir zema, tad gan pašam, gan tuviniekiem ir vieglāk saprast uz ko tiekties – cilvēks ir jāatgriež normālā funkcionēšanā. Maskētā depresijā var likties, ka “ir jau normāli” pat tad, ja cilvēks patiesībā cieš.
TĀPĒC – visa tālāk rakstītā pamatā ir pieņēmums, ka tu savu depresiju ārstē (ko ar to domājam lasi rakstā Man ir depresija, ko tagad). Šis raksts neapraksta veidus, kā ignorējot savu depresiju turpināt rukāt.
Zini, kas tev palīdz
Pirmkārt, lietas, kas tevi ikdienišķi iepriecina, nomierina – tēja, kas garšo; cilvēks, kam piezvanīt; iekšpagalms, kur aiziet pastāvēt svaigā gaisā un klusumā utt. Burtiski uzraksti sarakstu, jo depresija ietekmē mūsu spēju atcerēties labo, tāpēc grūtā brīdī nevarēsi atcerēties. Ja grūti izdomāt, pajautā kādam tuvam cilvēkam, lai palīdz tavu sarakstu papildināt. Kuras bulciņas ir tavas mīļākās, kāda zupa tev rada māju sajūtu, par kurām ziepēm stāstīji, ka tev ļoti patīk kā tās smaržo. Tad darbā, kad paliek ļoti grūti, ņem savu sarakstu rokā un izdari vienu no šīm lietām. Tās ir tavas palīdzošās stratēģijas, kā papurināt depresijas radīto grūtumu vismaz tik daudz, lai vari izdarīt prioritārās lietas.
Otrkārt, ieplāno 5 minūšu pauzes. Jā, tieši ieplāno, nevis nodomā, ka ik pa brīdim atpūtīsies. Depresija padara visus uzdevumus lielākus un tie šķiet neizpildāmi, tāpēc vērts tos sadalīt pēc iespējas mazākajos soļos. Ik pēc stundas aizver acis, dziļi ieelpo, padzeries ūdeni, izdari kādu no tām lietām, kas tevi iepriecina. Depresija objektīvi pazemina tavu enerģijas līmeni, tāpēc ir viegli izdegt. Tu vari par sevi mazliet konsekventi parūpēties. Taču, tas jāieplāno.
Treškārt, pārdomā savus darba pienākumus un kas uz laiku varētu tev būt kaitīgi vai pārāk daudz. Piemēram, varbūt tev nevajadzētu uzņemties darbus, kas paredz, ka ilgu laiku strādāsi pilnīgā vientulībā. Vai arī kaut ko ļoti nestrukturētu, radošu, bez konkrētām robežām un termiņiem, jo depresijas miglā var būt ļoti sarežģīti ar jaunām idejām un tas var pastiprināt sajūtu, ka neko nevaru. Varbūt tavos pienākumos ir darbs ar smagām tēmām, kas jau veseliem cilvēkiem liek justies skumji un bezspēcīgi (vardarbība, smagas slimības, nāve utt.), taču tavai depresijai kalpos kā apliecinājums, ka pasaule tiešām ir tik liela bedre kā tev jau likās un tāpēc nav vērts dzīvot. Tad būs noderīgi nomainīt fokusu, vai, ja tas nav iespējams, mainīt to, cik tieši ar šiem jautājumiem strādā (piemēram, rakstīt papīrus, nevis satikt cietušos).
Izstāsti atslēgas cilvēkiem
Tu vari izdomāt, cik daudz kuram cilvēkam stāsti, bet tā ir laba doma, izstāstīt par tavu depresiju cilvēkiem ar kuriem kopā strādā. Tas palīdzēs tev izdarīt to, kas svarīgs, nevis koncentrēties uz to, vai pietiekami labi notēloji, ka jūties normāli. Varēsi mākslīgi nesmaidīt un viņiem būs vieglāk saprast, ja negribēsi pēc darba iet uz kopīgo pasēdēšanu bārā, vai arī kāpēc tev nav ko stāstīt par to, ko darīji brīvdienās, jo bija grūtas dienas un nevarēji izlīst no gultas. Ļoti iespējams, ka uzzināsi par citu cilvēku mentālās veselības grūtībām, jo tā vispār kļūs par tēmu, par kuru runājat.
Nekaunēties ņemt slimības lapu
Sākot lietot vai mainot depresijas medikamentus tiem pirmās nedēļas mēdz būt nepatīkamas, bet pārejošas blaknes, tad vērts tomēr ņemt apzinātu pauzi un dot sev iespēju šo posmu pārdzīvot bez darba pienākumiem fonā. Tāpat arī šie medikamenti bieži vien iedarbojas tikai pamazām, savu efektu sasniedzot vairāku nedēļu laikā. Turklāt, lai tiktu galā ar esošo depresiju un ilgtermiņā novērstu tās atkārtošanos, tev šobrīd jāpaveic liels darbs – jāsaprot, kā savā dzīvē mainīt tās lietas, kas depresiju potenciāli izraisa, kā arī jāievieš tādas sargājošas prakses, kā regulāra psihoterapija, fiziska kustība, sātīgs ēdiens, kas ir labs tavam ķermenim. Tas prasīs spēku, kura depresijā tev jau tāpat ir maz. Tāpēc ir svarīgi un noderīgi kādu laiku veltīt tikai tam, lai veseļotos, nevis paralēli vēl strādājot vai mācoties. Tu pēc tam izdarīsi vairāk un labāk, nekā tagad sakostiem zobiem un velkot garumā savu atlabšanu.
Depresija mums melo, tā liek domāt “Ja es nestrādāšu, kāda no manis jēga”. No tevis nav jēgas arī tad, ja tu nomirsti. Lai cik izcils tu būtu darbā, nākamajā dienā pēc tam, kad izdegsi tā, ka būsi slimnīcā, vai depresija aizvedīs līdz pašnāvībai, viņu galvenā rūpe būs par to, kā tieši tā labi aprakstīt tavus darba pienākumus, lai paņemtu darbā nākamo cilvēku. Darbam tu esi aizstājams, savai dzīvei, ģimenei nē. Tāpēc kauns par to, ka kādu brīdi nestrādāsi ir saprotams, bet nevietā. Tev ar sevi vajag lepoties – tu pieņem nobrieduša cilvēka lēmumu, kurš prioritizē sevi un savus tuviniekus, kā arī zina, ka zināšanas un prasmes nekur nezudīs. Tieši otrādi, kad būsi vesels, būs cits darba spars un radošums.
Noslēgumā
Lielākā daļa no mums nedzīvo tādas dzīves, kur depresijas gadījumā var aizbraukt dzīvot kaut kur pie jūras un laiski paņemt pusgada pauzi no pārējās dzīves (kā varoņi un varones 18.gs. grāmatās). Tas gan nenozīmē, ka esam nolemti no depresijas nekad netikt vaļā – tas “tikai” prasa mācīties par sevi līdzjūtīgi rūpēties un labi atpazīt, kas ir mūsu patiesās prioritātes. Visi tiešām nejūtas tik slikti un arī tu vari dzīvot dzīvi, kurā ir daudz mazāk ciešanu, tev tikai jāsāk maziem soļiem.