Ko tieši darīt konflikta laikā, lai tas būtu pēc iespējas produktīvāks un ar mazāk kritušajiem?
Pirmkārt, drīkst ņemt pauzes un tad atgriezties. Mums mēdz būt tāda iekšēja pārliecība, ka strīdu nedrīkst pārtraukt, tas jāizrunā uzreiz, lai pēc iespējas ātrāk tiktu grūtībām cauri. Bet dažkārt šī taktika nestrādā un tas ir pilnīgi ok. Kādam no mums domstarpības liek justies paralizētam un mēs nemaz nevaram labi, veikli apdomāt savu nostāju. Kādam citam rodas dusmas, kuru menedžēšanai vajadzīgs mirklis atpūtas, svaiga gaisa. (Vairāk par dažādajiem veidiem, kā varam reaģēt konfliktus, lasi šajā rakstā.)Lai mēs pēc iespējas veiksmīgāk varētu sarunāties, noder pauzes procesā. Ja jūtam, ka kļūst grūti sakopot domas, nevaram regulēt savas emocijas, tad varam teikt: paņemam, lūdzu 10minūšu pauzi un tad atgriežamies. Otrs nedrīkst iebilst, turpināt runāt, vai iet otram pakaļ, lai turpinātu sarunu. Šī nav izvairīšanās no konflikta. Šī ir izvairīšanās no atomsprādziena. Pauzes mērķis arī nav izdomāt desmit jaunus argumentus, kāpēc otrs ir idiots, bet gan dziļi elpot, nomazgāt seju, kopumā attapties, spēt vadīt savas emocijas. Ir svarīgi pēc pauzes patiešām pie sarunas atgriezties.
Otrkārt, katrs runā par sevi. To ir grūtāk izdarīt nekā varētu šķist. Nevis ‘’tu darīji, tu pateici, tu jau pats’’, bet gan ‘’es jutu, es domāju, es plānoju’’. Mana uzvedība ir mana atbildība un otra uzvedība ir viņa atbildība. Otrs nevar man pateikt, ko es domāju un es nevaru uzminēt viņa domas. Tas arī nav vajadzīgs. Ja attiecības gribam saglabāt, tajās jābūt labvēlības principam. Tas nozīmē ticēt otram, kad vinš saka, ko domāja. Nevis ‘’es zinu labāk, tu tiešām to domāji TĀ’’, bet pieņemt viņa atbild. Mums nav jābūt vienisprātis par visu, bet mēs varam otru uzklausīt. Lai konfilktus pēc iespējas veiksmīgāk atrisinātu, runājam katrs par sevi.
Treškārt, nerunājam vispārinājumos – vienmēr, visu laiku, nekad. “Tu jau nekad ar mani par to negribi runāt, nekad man nepalīdzi.” Tas ir slazds, kurā biežī iekrītam, bet kuram ir maz jēgas un no tā ir grūti izkļūt. Otrs tad sāk uzskaitīt tās reizes, kas pierāda, ka tev nav taisnība, jo vienu reizi taču ir tā darījis, un tā tālāk, un beigās cīnaties par to, cik tieši reizes kāds ir iznesis miskasti, nevis virzaties uz risinājumu. Tādā veidā mēs patiesībā apšaubām paši savu spriestspēju – vai patiešām mums NEKAD nepalīdz? Vai te es vairāk runāju par savām emocijām un izjūtu, ka es kaut ko par daudz upurēju, jūtos vientuļi, varbūt nenovērtēts?
Ceturtkārt, nemēģinām otru pakļaut: tas nereti notiek, kad jūtamies ļoti nesadzirdēti, neņemti vērā. Tad mēs mēdzam pateikt tādas lietas kā – tu mani nekad neklausi. Ja tu jūties bezspēcīgs, tad gribas pieprasīt paklausību. Taču drošas, labas attiecības nav par paklausību, bet par sadarbību. Mūs klausa mūsu bērni un pat tad pieprasīt paklausību bez emocionāla siltuma, bez izvēles iespējām ir ceļš uz destruktīvām attiecībām. Un pieaugušo attiecībās mēs viens otru varam uzklausīt, varam atbalstīt, bet paklausība nav veselīgu attiecību daļa. Diez vai otrs grib būt tavs bērns un es arī šaubos, ka gribi būt otra vecāks. Mēģini atpazīt to emociju, kas ir šai sajūtai pamatā un runā par to – vai jūties nesadzirdēts? Vai tev ir skaidras tavas un otra robežas, kur sākas viņa autonomija un kur beidzas tavējā? Ir lietas, lēmumi, kas jums jāpieņem kopīgi, bet ir daudz lietu, kuras par otru un viņa dzīvi, karjeru, izvēlēm nevaram ietekmēt un mums tās nevajadzētu kontrolēt.
Piektkārt, nesakām lietas tikai tāpēc, lai otru aizvainotu, izvairāmies no rupjībām. Viss, ko gribas pateikt tikai tāpēc, lai pierādītu, ka otrs ir pilnīgs āksts un viņa personība ir slikta, tikai piemetīs malku konfliktam un ilgtermiņā veidos lielāku plaisu attiecībās, jo indīgie pārmetumi ilgi vēl pēc tam paliek mūsu galvās un beigās veido aizvainojumu.
Sestkārt, dodam cilvēkam iespēju mainīties. Piemēram, nepieminam senus grēkus,ja tie reiz jau piedoti. Neizmantojam tos kā ieroci. Pagātnes fakti šobrīd strīdā neko būtiski uz labu nemainīs. Tāpat Arī tāpēc, ka gribam to saņemt arī pretī – pat ja es kādreiz uzvedos muļķīgi, nepareizi, tas nenozīmē, ka tagad katra kļūda ar to jāsavelk kopā. Ja otrs sola kaut ko mainīt savā rīcībā, uzvedībā, vārdos, tad ļaujam tam notikt. Mūsu skepse un neticība par to pilnīgi noteikti nepalīdzēs. Un mēģinām ievērot, pamanīt otra centienus – jaunus ieradumus ieviest ir ļoti sarežģīti, tāpēc, ja kāds jūsu attiecību labā ir gatavs censties, tā ir atbalstāma lieta.
Septītkārt, nedraudam ar pamešanu! Ja vien nedomājam to nopietni. Strīda karstumā mēs varam izjust vissmagākās jūtas. Ir pavisam normāli, ka mums nāk prātā domas par to, kas vispār šitās tādas par attiecībām, kam man to vajag. Kad mēs draudam ar pamešanu, mēs izmantojam iedarbīgāko ieroci, kāds mums ir. Un sāpinām otru vistrauslākajā vietā. Protams, ir gadījumi, kad attiecību nākotne patiešām ir jāapdomā, bet tas tā nav vienmēr. Negatīvās izjūtas var būt tikai mirkļa iespaidā radušās, nevis balstītas izsvērtā notikumu analīzē. Tāpēc savām domām nevajag vienmēr 100% uzticēties – tās nav fakti. Doma ‘’es gribu šķirties’’ var vienkārši ilustrēt to, ka gribam, lai šis grūtais brīdis beidzas, lai šī bezcerība pāriet. Tā justies ir normāli. Bet ir vērts domāt, vai tas, ko es daru īstermiņā – sakot, ka es šķiršos – ietekmē attiecības pozitīvi ilgtermiņā. Vai es gribu, lai otrs baidās, ka es aiziešu? Vai man patīk, ka mans partneris nezina, vai es te gribu būt? Savukārt, ja mēs nopietni apsveram attiecību beigšanu, tad tā ir pilnīgi cita runa un tur ir jābūt konstruktīvai sarunai par šķiršanos. Bet strīdā šķiršanās nav ierocis.
Astotkārt, atvainojamies par centieniem aizvainot – pat ja izsprūk, sakām, oh shit, my bad – es biju ļoti uztraukts, dusmīgs, man nevajadzēja tā teikt. Atvainojamies paši un piedodam otram.
Tātad, astoņi punkti, kurus vērts paturēt prātā konfliktu laikā, bet īpaši vērtīgi, ja varat tos pārrunāt jau pirms konflikta un pierakstīt paši savā sarakstā. Vērts atgādināt sev ilgtermiņa mērķi – ja es gribu būt ar šo cilvēku, tad mans mērķis šajā konfliktā nav uzvarēt un otru pazemot. Mans mērķis ir atrisināt problēmu, kas radusies, ja tas iespējams, vai vismaz mazināt tās ietekmi uz mūsu attiecībām.
Ko darīt, ja otrs negrib ar mani veidot šādu sarakstu, vai ieplānot atsevišķu laiku strīdiem? Arī tavi centieni labāk strīdēties jau mazinās konfliktus. Viena pagale var degt, ja runājam par psiholoģiju, bet tā deg daudz sliktāk nekā divas un vairāk pagales, tāpēc, ja tu jau būsi iemācījies, kā mazāk teikt aizvainojošus vārdus, kā domāt par ilgtermiņa ietekmi, tavi konflikti ar citiem būs mazāki un notiks retāk.
Man ir trīs padomi, kas ļaus konfliktos reaģēt konstruktīvi un tie noderēs arī tad, ja otram nav ne jausmas, ne intereses par tavām jaunajām konfliktu risināšnas prasmēm.
Pirmkārt, atspoguļo, ko tu dzirdēji. Notika A, tad B un rezultātā tu jūties C? Vai es saprotu pareizi? Tas ļaus otram justies sadzirdētam. Mums nav jāpiekrīt, bet jānoskaidro otra perspektīva. Otram ir tiesības situāciju redzēt un just atšķirīgi no tā, kā es to redzu.
Otrkārt, tad var pastāstīt par savu skatījumu: Kad notika A un B, tad es domāju to un to. Es varu runāt par sevi, par savu motivāciju, kāpēc es kaut kā rīkojos. Te ļoti vērtīgi būtu padomāt, vai kāda no attiecību vajadzībām nav neapmierināta. Ja es attiecībās jūtos tā, ka mana autonomija tiek ierobežota, tad mani var trigerot jau tas, ka man pajautā, cikos es būšu mājās. Tas var būt ar labākajiem nodomiem teikts, bet, ja es ilgstoši dzīvoju tā, ka man trūkst brīvības, tad konflikts rodas it kā ne no kā.
Treškārt, nebaidies no emocijām. Dažreiz mēs sevi sargājot izvēlamies emocijas slēpt, bet tas pasliktina iespējamību, ka konfliktu atrisināsim. Emocijas var izrādīt samērīgi, līdzsvaroti. Pētījumi rāda, ka atklāta dalīšanas domās un jūtās tiešām palīdz otram mūs labāk saprast. Un nevainojam otru par viņa emocijām. Emocijas nav sliktākas par faktiem, tām jāpapildina fakti, bet tās nav sliktas. Emocijas nav nedz ierocis, sakot “tu man liki raudāt” un emocijas nav arī pazemojums ‘’ko tu raudi kā mazs bērns’’. Mums attiecībās jājūtas arī sadzirdētiem, uzklausītiem.