Tātad, ko darīt, lai konflikti būtu retāki un kopumā mierīgāki, mazāki.
Sākumā jāsaprot, kāds ir konflikta mērķis. Mūsu mērķis konflikta risināšanā ir mazināt barjeras un nonākt līdz kopīgai izpratnei. Mērķis ir konkrētās attiecības turpināt, ja iespējams, bez tās problēmas, kas radījusi konfliktu, vai arī vismaz būtiski mazinot šīs problēmas ietekmi. Mērķis nav panākt, lai otrs mums piekrīt.
Tomēr dažkārt šķiet, ka mēs vienkārši esam tik dažādi, nesaderam kopā. Tāda sajūta var rasties, ja mēs konflikta situācijā koncentrējamies uz sevis un savas kompetences aizstāvēšanu un meklējam pierādījumus, kāpēc otra cilvēka perspektīva ir muļķīga. Tad mūsu konflikti vienmēr būs nepatīkami, sāpīgi, aizvainojoši un nereti beigsies bez problēmas atrisināšanas. Tātad problēma nav mūsu abu nesaderība, bet gan neelastība konkrētajā situācijā.
Vai arī, varbūt esi bijis attiecībās, kur viss ir tik labi, līdz brīdīm, kad sastrīdaties un tad šķiet, ka vairs nepazīsti ne sevi, ne otru un katrs strīds liek apšaubīt to, kāpēc vispār esi attiecībās.
Svarīgi saprast, kas ir īstā konflikta tēma, pamatproblēma. Tas izklausās vienkāršāk nekā ir. Piemēram, iespējams, ka dusmās pārmet otram, ka otrs daudz strādā un lai gan konflikti ir par viņa darbu, tava īstā vajadzība ir kvalitatīvi pavadīts laiks kopā. Dusmas mums dod informāciju, tās slēpj neapmierinātas vajadzības. Konflikti par neīsto tēmu ātri kļūs destruktīvi un būs neatrisināmi, jo tava vajadzība nebūs nedz uzrunāta, nedz apmierināta. Tas, ka otrs strādās mazāk nenozīmē, ka jūs būsiet pārrunājuši, kā kvalitatīvi atjaunot savstarpējo saikni, pavadīt laiku kopā.
Destruktīvā uzvedība konfliktā var nest smagas sekas un ietekmēt attiecību nākotni. Piemēram, ir cilvēki, kas pēc strīdiem bēg prom uz vairākām dienām. Vai nebēg, bet dienām ilgi nerunā. Caur to viņi it kā saka: tu mani nesaproti! Viņi alkst, lai otrs redz, cik viņiem ir smagi, grib izpratni, bet caur destruktīvu uzvedību (klusēšanu, bēgšanu vai kliegšanu) neviļus dara pretējo – norobežojas un veido distanci.
Tātad ir vērtīgi ieskatīties sevī un pamanīt, kura attiecību vajadzība man ir neapmierināta? Vai es jūtos tā, ka mums trūkst laika kopā? Vai es jūtu, ka tieku kontrolēts, ierobežots? Vai man ir sajūta, ka manu devumu nenovērtē, kompetenci neuzskata par pietiekamu, mani pazemo? Kad es zinu savas vajadzības, tad es varu bez klaigāšanas par tām runāt. Bet neviens manā vietā nevar pateikt, kā man trūkst. Ja mēs varam apmierināt mūsu vajadzības, konfliktiem ir mazāk iemeslu.
Ir vērts pakāpties soli atpakaļ un vēlreiz padomāt, vai tas, par ko atkal un atkal konfliktējat vispār ir īstā problēma. Ja atkal konflikts radies par lietu, kuru it kā esat izrunājuši, pievēršot uzmanību vajadzībām, varat saprast, vai īstenībā runājat par dažādām lietām.
Lai strīdētos retāk, ir vērts domstarpības ieplānot. Atvēlēt noteiktu laiku reizi nedēļā vai mēnesī, kuru pavadīsiet kopā un izrunāsiet to, kas uz sirds. Iespējams, tas izklausās jocīgi, jo gan jau visi esam dzirdējuši padomus, ka nevajag iet gulēt dusmīgiem un tā tālāk. Pētījumi tomēr rāda, ka ieplānots laiks domstarpībām palīdz risināt tās produktīvāk un ar mazāk nevajadzīgām reakcijām. Piemēram, cilvēki, kuri kaismīgi metas iekšā konfliktos, ātri aizsvilstas, tad var paspēt nomierināties un sakopot domas, fokusēties uz svarīgo, kamēr cilvēki, kuri parasti izvairās no konfliktiem, tad var saņemties izrunāt grūtas tēmas, paspēt noformulēt viedokli, sajust sevi un savas emocijas. Attiecībās mēdz būt tā, ka viens cilvēks biežāk sāk runāt par problēmām un otrs, savukārt, mēģina no tā aizbēgt. Sanāk, ka problēma netiek risināta, bet abi ir neapmierināti – viens vienmēr jūtas nesadzirdēts, otrs jūtas, ka visu laiku jāaizstāvās, ka nekad nav labi. Tā radot dinamiku, kuru mēs mēdzam saukt par zāģēšanu un vēl visādos nelaipnos vārdos. Tāpēc vērts strīdus ieplānot, jo tas abiem dod drošības sajūtu, ka problēmas tiks risinātas, ka tās netiks ignorētas, bet arī, ka konflikti par to risināšanu nevar uzrasties jebkurā brīdī. Tātad kopumā mazinās spriedze attiecībās un atbrīvojas vieta sarunām par citām tēmām.
Tad, kad ieplānosi laiku konfliktam, vērts padomāt, ka jums ir ieplānots laiks darīt arī ko jauku, tuvinošu. Kopā pusdienot, iziet pastaigā vai darīt ko citu, kas jums abiem patīk, jūs iepriecina.
Iespējams, tevi šis padoms šķiet nederīgs, jo gribi ar savu partneri varēt uzreiz visu izrunāt. Protams, var gadīties, ka tev un tavām attiecībām tas tiešām neder. Bet no otras puses vērts padomāt – vai man ir adekvātas gaidas no citiem? Ir lietas, par kurām attiecībās var nerunāt, bet atrast citu vietu, kur par to runāt – ar draugiem, ar ģimeni, ar psihoterapeitu, ar kolēģiem un tā tālāk. Otrs nav mūsu emocionālā miskaste vai debašu biedrs katrai mums svarīgai tēmai. Var gadīties, ka tā ignorējam otra robežas un vajadzību pēc miera. Kā minimums, šo tēmu vērts attiecībās pārrunāt – vai otram jūsu konfliktu biežums un jauda ir tikpat ērta kā tev, vai patīk kaislīgi debatēt par politiku, klimatu un cilvēktiesībām, vai tieši otrādi, tādas neplānotas sarunas rada trauksmi un nomāktību, rada starp jums distanci.
Labi, konfliktus esam ieplānojuši, atvēlējuši tiem atsevišķu laiku. Nākamā lieta, ko vērts izdarīt kopīgi ir, pārrunāt konfliktu noteikumus. Ja mēs pārrunājam noteikumus, mēs radām rāmi,drošību, tas paredz, ka mūsu ķermenī nerodas nevadāma stresa reakcija, kurā mēs vairs neatceramies faktus, kļūstam nepanesami dusmīgi vai sastingstam. Mierīgos, priecīgos brīžos var likties dīvaini runāt par to, kā uzvedīsimies, kad būsim viens uz otru dusmīgi. Patiesībā tas ir labākais laiks, jo tad gribam rūpēties par sevi un otru. Šos noteikumus vērts pierakstīt un konflikta laikā turēt priekšā – tas ir gan jūsu rāmis, gan resurss.
Var gadīties, ka konflikta laikā it kā iesprūstat un ir sajūta, ka nevar no tā tikt ārā. Tā var būt. To var atpazīt, ja jūti atraidījumu no partnera. Ja centies runāt par problēmu, bet nevirzaties uz priekšu. Ja turpinat katrs turēties savā pozīcijā un nekustaties ne par matu uz vienu vai otru pusi. Ja jūties arvien frustrētāk un aizskartāk. Ja sarunā par problēmu nav vietas humoram, jokiem un maigumam. Ja tu neļauj otra perspektīvai ietekmēt tavu skatījumu us problēmu. Ja liekas, ka otrs ir “sliktais”, gribas viņu apsaukāt, noniecināt, ko, iespējams, dari gan sarunās, gan pie sevis domās arī pēc konflikta. Ja laika gaitā jūsu viedokļi polarizējas arvien vairāk, kļūst ekstrēmāki un arvien mazāk gribas meklēt kompromisu. Ja nejūtaties vairs emocionāli savienoti, tuvi.
Kā vienmēr – jāsāk ar sevi, ar sevis sajušanu, ko es jūtu, kādas ir manas emocijas tieši šobrīd, uz ko es reaģēju – vai tas ir par kaut ko realitāte, vai balstīts manā pieredzē. Vai es gribu ilgtermiņā te būt, šīs attiecības saglabāt, veidot. Vai es varu uzdrošināties būt atklāts par savām domām un emocijām, un būt gatavs uzklausīt otru. Konfliktos būt atklātam ir grūti, tas šķiet pretdabiski, jo gribas tikai būvēt sienas un meklēt ieročus, bet pētījumi rāda, ka, ja esam tādi ļoti ieturēti, nedalāmies, tad mums ir mazāka iespēja atrisināt attiecību konfliktus. Attiecību konfliktus var atrisināt esot atklātam par savām emocijām un domām, kas gan, protams, nozīmē, ka sākumā jāveic darbs ar sevi – ko īsti es domāju un jūtu. Iespējams, noderīgi pierakstīt vai ar kādu aprunāties, kas var piedāvāt nedaudz citādu perspektīvu.