No domstarpībām attiecības pilnībā nevar un nemaz nevajag izvairīties – izvairīšanās no konfliktiem nav ilgtermiņa attiecībās derīga stratēģija. Bet svarīgi saprast, ka no daļas konfliktu varētu izvairīties, ja mēs prastu izrādīt savas emocijas nekaitīgi. Tās neslēpjot, bet arī nepārspīlējot un arī otram nepārmetot par emocijām. Pētījumi rāda, ka tad, kad es jūtu, ka mani zemu vērtē, man netic, man ir tendence neizrādīt savas izjūtas. Bailes no atraidījuma rada emociju apspiešanu. Tas savukārt būtiski kavē konfliktu risināšanu. Mēs nevaram nonākt pie risinājuma, kad neizrādām to, ko jūtam un domājam.
Kad mēs jūtamies apdraudēti, varam reaģēt dažādos veidos. Jau iepriekš rakstīju, kas notiek ar mūsu smadzenēm, mūsu ķermeni. Tagad par to, kas notiek tālāk, pēc tām pirmajām sajūtām, kā mēs reaģējam uz konfliktu. Biežāk sastopamie reakciju veidi ir uzbrukums, ruminācija, izvairīšanās un aizbēgšana. Iespējams, tu par tiem jau esi dzirdējis – fight or flight reakcija tiek ik pa brīdim pieminēta dažādos kontekstos. Par reakcijām noderīgi zināt, lai tās atpazītu sevī un automātisku, pašsargājošu reakciju nejauktu ar savu viedokli vai ilgtermiņa mērķiem. Piemēram, esmu nolēmis konfliktos runāt lēni un mierīgi, daudz klausīties, bet mana uzbrukuma reakcija var manās domās skanēt kā aizvainojoši vārdi par otru, vēlme uzsist pa galdu, lai otru sabiedētu, lai viņš zina, cik esam nopietni un dusmīgi. Ja man ir sekunde starp reakciju un darbību, tad varu mācīties sevi apstādināt. Vai arī, ja aizvainojošā frāze izsprukusi, tad atvainotos un pats nejauktu to ar savu viedokli par otru. Labi, bet tagad sīkāk par katru no reakcijām:
Pirmkārt, reakcija uzbrukums – es jūtos, ka esmu varenāks par to, kas mani apdraud un reaģēju ar agresiju. Esmu skaļš, draudīgs, atsakos otru uzklausīt. Saku un domāju: “Kas tev ir?”. Mans mērķis ir likt otram justies mazam un stulbam, lai viņš piekāptos manam viedoklim, lai no manis baidās. Galējākajos gadījumos tas var nozīmēt, ka fiziski otru iebiedēju, situ pa sienu, laužu mēbeles, esmu vardarbīgs pret otru – situ, rauju matus, skrāpēju, gribu nodarīt sāpes. Ir ļoti retas reizes, kad šāda uzvedība ir vietā – ja Tu aizstāvi savu vai citu veselību un dzīvību, ja tava reakcija ir reaktīva uz cita vardarbību un nav iespējas aizbēgt. Citādi, ar uzbrukuma reakciju un ar to saistītajām dusmām ir jāstrādā. Pati par sevi šī reakcija, ciktāl tā notiek Tavā galvā un domās, ir pilnīgi normāla. Grūtas sarunas laikā, lielās dusmās iedomāties, ka otram iemet ar krūzi, nenozīmē, ka esi slikts cilvēks. Savukārt, ja šīs domas nespēj vadīt un kontrolēt, un tās pārvēršas rīcības, kur nodari pāri kādam citam, tavs pienākums ir meklēt atbalstu, lai citi tavā klātbūtnē būtu drošībā.
Ja konflikta situācijas tevī visbiežāk izraisa uzbrukuma reakciju, tev būtu noderīgi ārpus konflikta izrunāt ar otru, ka tev konflikta laikā var būt nepieciešams uz brīdi paiet malā, ievilkt elpu, nomazgāt seju, paņemt piecas, desmit minūtes, lai nomierinātos un tiktu galā ar pirmo reakciju. Saki, ka gribi atrisināt problēmu, bet tev vajadzīgs brīdis, lai atdzistu. Ka jūsu attiecības ir tev tik svarīgas, ka nokaitētā brīdī turpināt runāt nozīmētu tām kaitēt. Jaunākie pētījumi rāda, ka ar dusmām vislabāk tiekam galā, ja mēģinām tās sajust, pieņemt un nomierināties. Tāpēc izmanto pauzi, lai dotu iespēju savam ķermenim atslābt.
Otrā iespējamā reakcija ir ruminācija, sastingšana – tas nozīmē, ka sēžu liesmojošas istabas stūrī un skatos uz liesmām, bet neķeru segu un nedzēšu, vai neskrienu ārā. Nejūtos pietiekami stiprs,lai kaut ko darītu, mainītu. Bezcerīga un bezspēcīga pozīcija. Sastingšanas reakcijas laikā liekas, ka nav iespējams pieņemt lēmumus. Var būt sajūta, ka nevari fiziski pakustēties vai atvērt muti, lai kaut ko teiktu. Tā, it kā mēle būtu aizmirsusi, kā veidot vārdus. Galvā ir šķietams tukšums – es it kā redzu, kas notiek, dzirdu, ko man saka, bet nespēju uztvert. Vai arī var būt tieši otrādi, ka mana galva ir pilna ar skrienošām, joņojošām domām, bet tās ir visos virzienos, par visu reizē un rezultāts izskatās tāds pats – sēžu, neko nesaku, neko nedaru, bet galvā dun. Galējos gadījumos varu sākt izjust disociāciju vai depersonalizāciju – it kā es nemaz nebūtu te, it kā skatītos šo visu no malas, skatītos uz sevi no malas. Tā visbiežāk notiek ļoti traumatiskos gadījumos, kad piedzīvojam šoku.
Ja tev konflikta situācijas izraisa izteiktu šādu reakciju, var gadīties, ka otrs cilvēks to tulko kā vienaldzību, neieinteresētību, tāpēc mierīgā brīdī svarīgi par to runāt un lūgt, lai tad, ja otrs pamana, ka vairs nepiedalies sarunā, tev dod laiku attapties un atkal pieslēgties sarunai. Atceries arī otru iedrošināt, ka tava reakcija nenozīmē, ka neesi ieinteresēts vispār risināt konkrēto jautājumu.
Trešā iespējamā reakcija ir aizbēgšana – redzu ātru, nesāpīgu veidu, kā aizbēgt no tēmas, vainas, konflikta un to izmantoju. Tas var nozīmēt gan burtisku aizbēgšanu no konflikta situācijas sakot, ka tev jāiet strādāt, apsolīts satikties ar draudzeni, jāiet mazgāt veļa un tā tālāk. Tas var nozīmēt arī, ka grūti koncentrēties uz to, ko otrs saka, gribas dīdīties, apskatīties telefonā, pa logu. Var izpausties arī kā mēģinājums konfliktu atlikt – aicinot parunāt par to vēlāk vai citreiz, vai arī pārvirzīt sarunu uz ko citu, kas nav tik grūts. Skolēni tā mēdz darīt, kad viņiem vecāki aizrāda par atzīmēm, sākot runāt par to, ka skolotājs vispār nav labs, ka skolā ir auksti un tā tālāk, tādējādi pārvirzot vecāku dusmas uz skolu vai skolotāju, kas nepietiekami rūpējas par bērnu.
Ja tev raksturīga šī reakcija, tad zini, ka problēmas nekur nepazūd, bet otrs cilvēks jūtas ļoti vientuļi un pamests, ja mēgina ar tevi runāt par ko ļoti svarīgu, bet tu fiziski vai garīgi neesi klātesošs. Iespējams, tev grūti ar intensīvajām emocijām, kas rodas konfliktu laikā. Dalies ar šo sajūtu ar savu partneri un apsver konfliktu veidus, kas tev ļauj būt kustībā vai nedaudz it kā distancēties, bet joprojām atbalstīt savu partneri. Piemēram, varbūt jūs varat sarunāties ejot pastaigā, lai tavs ķermenis nejūtas iesprostots nepatīkamajā situācijā, vai sarunāties braucot mašīnā, kad nav vienam uz otru jāskatās, ir iespējams skatīties pa logu, bet joprojām klausīties un sarunāties. Varbūt arī tev noder vienošanās, ka paņemat pauzi, kur uz noteiktu laiku vari burtiski aizbēgt no sarunas, no otra cilvēka, pabūt viens un atgriezties ar jauniem resursiem.
Ceturtā iespējamā reakcija ir izvairīšanās vai pielabināšanās reakcija – nekas jau tāds nenotika, vai, ja notika, tad es ātri visu izlabošu, visu izdarīšu, lai nebūtu problēmas. Pilnīgi atslēdzam to, ko jūtam, kas ir noticis, nereti ar motivāciju, lai neradītu problēmas. Īstermiņā var šķist ļoti efektīva, jo otrs cilvēks ir apmierināts, dabūjis to, ko gribēja, mūs mīl. Ilgtermiņā esmu neapmierināts un attiecības nenovēršami cieš, jo tas, kurš šādi reaģē nesaņem pietiekamu atbalstu no otra un rada otram mānīgu sajūtu par to, kādas ir šīs attiecības. Parasti šī reakcija rodas, jo šķiet, ka domstarpības un konflikti ir problēma vai tieši rada vēl problēmas, nevis, ka tas norāda uz to, ka problēma jau tur bija. Runāšana par grūtībām tās no jauna nerada – tās visas tur jau ir pirms sarunas.
Ja atpazīsti sevi, ka šādi reaģē uz konfliktsituācijām, var gadīties, ka ir grūti izveidot ilgtermiņa attiecības, jo radi par sevi nepilnīgu priekšstatu. Tu neļauj otram sevi iepazīt, uzzināt, kas tev patīk un nepatīk. Vērts padomāt par savām robežām un pašvērtējumu. Vai zini, kas tev patīk un ir svarīgs? Kā tu par sevi rūpējies? Vērts pārrunāt ar partneri, ka tava pirmā reakcija konfliktos ir piekāpties un visu pēc iespējas ātrāk nolīdzināt, tāpēc, kamēr iemācies tā nedarīt, var gadīties, ka sākumā automātiski piekrīti otra teiktajam, bet tad it kā savas domas maini. Runā atklāti, ja atpazīsti, ka tā noticis, jo citādi tas var radīt sajūtu, ka speciāli kašķējies. Saki, ka piekriti tāpēc, ka parasti visam piekrīti, bet nedaudz padomājot īstenībā jūties tā un šitā.
Iespējams, ka jau pamanīji, ka tās straujās, pirmās reakcijas neviena nav īsti “laba”, jo tas, kā mēs gribam sarunāties kā pieauguši, civilizēti, gudri cilvēki parasti neietver nevienu no šīm reakcijām. Bet tās tur ir, jo tā esam attīstījušies kā dzīvas būtnes. Tas, kas ir būtiskākais ir, ka šīs reakcijas nav nekādi galēji spriedumi – strādājot ar sevi un sarunājoties ar savu partneri, mēs pilnīgi noteikti varam kā minimums tuvoties tam konfliktu ideālam, kas mums dzīvo galvā.
Lasī tālāk – Rīki retākiem konfliktiem.