Svētku laikā sabiedrībā valda augstas gaidas – tiek akcentēts ģimeniskums, tuvība, siltums, līksme, prieks, tomēr lielai daļai cilvēku šajā periodā var paasināties vientulības izjūta.
No vientulības sajūtas nevajag bēgt vai izvairīties, to nepieciešams vērot, iepazīt un sajust – kas notiek ar sevi, otru un izjusto vientulības izjūtu.
Viens no attiecību stūrakmeņiem ir emocionālā intimitāte/tuvība. To raksturo vēlme būt abpusējā emocionālā klātbūtnē, dalīties ar savu iekšējo pasauli un jūtām – kā pacilājošām un priecīgām, tā arī skumjām un dusmām, runāties par savstarpējām attiecībām – to piepildījumu, grūtībām, nākotnes perspektīvu, sapņiem, cerībām. Svarīga ir abpusēja sadzirdēšana un ieklausīšanās, abpusēja ķīmija.
Iesākumā svarīgi nošķirt – vai vientulība ir Tavu dzīves pieredžu savijuma sekas vai tā saistāma ar notiekošajiem attālināšanās procesiem attiecības.
Ja skumjas un ilgas ir pēc kaut kā konkrēta, piemēram, atskārsmes, ka mums kā partneriem nav patiesībā kopīgu interešu, nākotnes mērķu vai nespējam viens otrā tā patiesi ieklausīties – tad iespējams tas saistīts ar nesaderību.
Ja atsvešināšanās notikusi pakāpeniski, tad jālūko pēc iemesliem. Vai saikne pazaudēta, fokusējoties uz bērnu audzināšanu, darbiem, pietrūcis laiks divatā? Ja emocionālā intimitāte agrāk bijusi, bet sadzīvisku apstākļu dēļ notikusi distancēšanās, tad iespējama atkal tuvināšanās caur lietām, uz kurām būvētas attiecības. Ja viens sper solīti pretī – mēģina izzināt otra iekšējo pasauli un jūtas, dalās ar savām, mēģina izprast otra nesadzirdētās vajadzības un ja otrs ir pietiekami nobriedis un gatavs atsaukties, tad tuvināšanās var noritēt samērā ātri.
Savukārt, ja otrs uz tuvināšanās mēģinājumiem neatsaucas, tas pastiprina jau tā esošo plaisu. Rodas aizvainojums, noslēgšanās, vientulība, kā rezultātā savstarpējā distance tikai pieaug. Citreiz otrs procesē emocijas citā tempā un ir tiesīgs negribēt atsaukties. Abiem rodas emocijas. Partnerattiecību izaicinājums – kā tiks pārvarēti iekšējie aizvainojumi. Un kā notiks tuvināšanās turpmākie mēģinājumi.
Citāds stāsts, ja partneris pēc sava raksturojuma ir emocionāli nepieejams un tas bijis kopš attiecību sākuma. Tad vērts sev uzdot jautājumu – ar ko ir saistīta šādu partneru izvēle? Vai bērnībā kāds no vecākiem vai aprūpētājiem bijis emocionāli vēss un ir neapzināta vēlme otru “atkausēt”? Varbūt ir pastāvošas bailes otram atvērties un uzticēties? Tad attiecībās ar emocionāli atsvešinātu personu rodas tāda kā “drošības izjūta”, tas garantē, ka otrs neuzdos jautājumus par iekšējo jūtu pasauli.
Attiecībās vienmēr ir risks tikt sāpinātam. Citkārt ir grūti otram atklāties, jo ir pastāvošas bailes no atraidījuma, pamešanas, sāpēm. Līdz ar to var būt grūti atklāt, ka otrs cilvēks ir svarīgs. Šīs jūtas tiek maskētas caur pārmetumiem, agresīviem komentāriem, kritizēšanu, lai nebūtu jāatklāj savas patiesās ilgas ar vēlmi tikt ieraudzītam un sadzirdētam. Nocietināšanās ir ar mērķi sevi pasargāt.
Partneru abpusēja atklāta, emocionāli dziļa komunikācija ir ceļš vienam pie otra. Diemžēl, bieži vien tā ir apgrūtināta. Nespēja ieklausīties, ieraudzīt un sadzirdēt, kas visbiežāk notiek abos virzienos. Svarīgi runāt tieši par attiecībām – kas neapmierina, kādas ir jūtas, saprast arī otra perspektīvu. Nepieciešams izrunāt, ko katrs attiecibās izdara un neizdara, ko katrs gatavs darīt, lai uzlabotu attiecības. Varbūt vērts padomāt, ko es pati nepamanu otra centienos, kādas gaida neapzinātu uzlieku uz otru?
Bet ko tad, ja viens cenšas tuvoties, bet otrs noliedz atsvešināšanās grūtības? Tad svarīgi runāt par problēmu tajā mirklī, kad tā izpaužas. Svarīgi atrast vēl citus veidus kā tuvināties – citreiz tas notiek caur aktivitātēm ārpus mājām – kopīgās vai atsevišķām. Arī katra pašrealizācija var ienest mājās prieku, mazinot smaguma un izmisuma izjūtu. Pārmaiņas vienā partnerī var iesvārstīt pārmaiņas arī otrā. Tomēr ja otrs partneris ir vairāk rigids, noliedzošs, tad rodas jautājums “vai un kā mēs varam palikt kopā? Vai mums šīs attiecības der?”.
Savukārt ja ir izjūta, ka ilgas ir grūti aprakstīt, definēt un nezināmas, tad tas var būt stāsts vairāk par katra indivīda neatrisinātajām iekšējās ciešanām, kas sakņojas bērnības attiecību dinamikā – dziļa sāpe par neiepazīto un nesaņemto mīlestību, neiegūto vajadzības izjūtu, beznosacījuma pieņemšanu, ilgām par nesaņemto emocionālo tuvību. Kā rezultātā var veidoties pārliecība “esmu nemīlams”, “neesmu gana labs”, “esmu bezvērtīgs”. Indivīdiem, kas piedzīvojuši emocionālu novārtā pamešanu, rodas spēcīga atraidījuma un aizvainojuma izjūta attiecībās. Pastāv neizpētītas ilgas, izjūta par emocionāliem trūkumiem, tukšuma izjūta.
Svarīga apjaušana – vecāki mīlējuši tā kā spējuši, lai arī citkārt neadekvātā, nesaprotamā veidā. Traumatiskas pieredzes sekas tiek nodotas no paaudzes paaudzē, tomēr jebkurš iesaistītais var mēģināt pārvarēt (vai vismaz uzlabot) šo pārnesi, ieskatoties sevī. Ne vienmēr iespējama piedošana un labas attiecības, bet veicināt priekšstatu izmaiņu – mīlestība nav jāpelna, izpratne, ka esi mīlestības vērts.
Patiesībā ir tik saprotama cilvēciskā vēlme, gaidas un cerība, ka otrs būs tas, kas aizpildīts tukšuma izjūtu. Īslaicīgi tā arī bieži notiek, tomēr vēlāk tukšums līdz ar vientulību atgriežas un tas ir jārisina katram pašam. Pretējā gadījumā notiek otra vainošana un attiecību šķiršana, bet nākamajās attiecībās nesakārtotais paterns atkārtosies. Lai sekmētu savu emocionālo briedumu – katram pašam ir jāuzņemas atbildība par saviem lēmumiem, izvēlēm un problēmu risinājumiem!
Raksta autore ir klīniskā psiholoģe Elīna Orlovska. Seko viņai Instagram vai uzzini vairāk Elīnas mājaslapā.