Piesaistes nospiedumi: ko mēs iemācījāmies par mīlestību pirms spējām runāt?
Pirms cilvēks spēj apzināti veidot atmiņas vai izprast jēdzienus kā “emocionāla tuvība”, “mīlestība”, “uzticība” vai “nodevība”, viņa psihe mācās šos konceptus caur pieredzi. Mīlestības valoda sākas bez vārdiem – caur acu skatieniem, mierinājumu (vai tā trūkumu), pieskārieniem, klātbūtni, tuvības un distances dimensiju. Tieši agrīnajā bērnībā cilvēks iemācās, kāda ir mīlestība. Tuvākie – aprūpētāji vai ģimenes locekļi – kļūst par pirmo emocionālās tuvības pieredzi, veidojot piesaisti. Piesaistes veids, kas veidojas šajā laikā, kļūst par pamatu tam, kā cilvēks visdrīzāk vēlāk veidos attiecības un uztvers tuvību.
Ja aprūpētājs ir bijis konsekvents, emocionāli pieejams un uzticams, attīstās drošā piesaiste. Cilvēks ar šādu pieredzi aug, ticot, ka pasaule un cilvēki tajā ir droši, ka mīlestība ir pieejama, un viņa vajadzības ir svarīgas. Attiecībās tas izpaužas kā atvērtība, uzticēšanās, stabilitāte un spēja veselīgi tikt galā ar krīzēm. Spēja būt kā tuvībā, tā arī autonomijā. Taču ne visiem šī ir bijusi realitāte.
Ja mīlestība bijusi neprognozējama – brīžiem silta, brīžiem auksta un attālināta – var attīstīties trauksmainā piesaiste. Šādi bērni iemācās nepārtraukti skenēt apkārtni, meklējot noraidījuma pazīmes. Pieaugot tas var izpausties kā stipras bailes no pamešanas, pielipšana partnerim, nepieciešamība pēc nepārtrauktiem apliecinājumiem, ka viņi ir mīlēti.
Ja aprūpētājs bijis emocionāli nepieejams vai distancēts, var veidoties izvairīgā piesaiste. Lai izdzīvotu, bērns iemācās apslāpēt savas vajadzības. Intimitāte tiek uztverta kā nedroša, bet ievainojamība – kā vājums. Pieaugot cilvēks ārēji var uzsvērt lielo nepieciešamību pēc neatkarības, bet dziļi sirdī slēpti ilgoties pēc tuvības un cieš no vientulības.
Savukārt vide, kurā dominēja haoss vai vardarbība, kur aprūpētājs bijis baiļu avots, var veicināt dezorganizēto piesaistes stilu. Tā izpaužas kā iekšējs konflikts: vienlaikus intensīva vēlme pēc tuvības un tikpat intensīvas bailes no tās, kā rezultātā šo baiļu dēļ distancējas. Cilvēkiem ar šo piesaistes veidu bieži ir grūtības ar emociju regulāciju un attiecību dinamiku – tā svārstās starp vēlmi pēc saplūšanas un izvairīšanos. Patāv bailes no emocionālas tuvības ar pavadošu neticību, ka viņus kāds spēs mīlēt un pieņemt.
Par piesaisti lasi vairāk šeit.
Veids, kā cilvēks veido attiecības, nav nejaušs. Tam ir sava vēsture. Piesaistes koriģēšana nav par pagātnes izdzēšanu. Tā ir par izpratni, apzināšanos un spēju apstāties pie trigeriem, nevis automātiski reaģēt. Tas ir stāsta pārrakstīšanas process – no “ar mani kaut kas nav kārtībā” uz: “mana automātiskā reakcija ir šāda, jo tā balstās manas dzīves agrīnajā pieredzē. Es to apzinos. Es mācos reaģēt citādi. Un es cenšos – pat ja ne vienmēr tas izdodas”. Tas ir par jaunu, atbalstošu, emocionālu attiecību piedzīvošanu.
Kad mīlestība mūs trigerē: traumas reaktualizācija pieaugušo attiecībās
Parasti tas sākas ar šķietami sīkumu. Draugs neatbild uz ziņu vairākas stundas. Sarunas laikā otrs smagi nopūšas. Pirms miega partneris pagriežas uz otru pusi – mazliet par strauji. Un pēkšņi – strauja sirdsdarbība, saspringums vēderā, smagums krūtīs. Galvā sāk riņķot domas: “Viņš mani pametīs.” “Es laikam izdarīju kaut ko nepareizu.” “Es attiecībās jūtos apdraudēts.” Šajā brīdī cilvēks vairs nav tagadnē, bet gan pagātnes uzplaiksnījumā. Aktivizējas senā izdzīvošanas uzvedība – atsvešināšanās, pielipšana, sastingums. Notiek iekšēja drāma, par kuru partnerim var nebūt ne jausmas. Tuvās attiecībās aktualizējas traumatiskas reakcijas. Patiesa tuvība – tāda, kas prasa ievainojamību, godīgumu, patiesu klātbūtni – pieskaras tām cilvēka daļām, kuras reiz nācās aizsargāt, lai izdzīvotu.
Piemēram:
Ja bērnībā Tavas vajadzības tika ignorētas – šodien izjust vajadzības var šķist apkaunojoši.
Ja dusmas tika sodītas vai apspiestas – šodien izrādīt dusmas var šķist bīstami.
Ja tika piedzīvota emocionāla pamešana novārtā – gaidīšana uz atbildi var atdzīvināt pamestības trauksmi un veicināt sevis vainošanu.
Traumatiska reakcija trigerējas nevis no fakta, bet no tā kā jūtas ķermenis un psihe
Nervu sistēma reaģē uz šodienas situāciju tā, it kā tā būtu pagātnes apdraudējuma turpinājums. Tajā brīdī nav loģikas – ir vienīgi izdzīvošanas režīms. Traumai nerūp, ka partneris Tevi mīl. Tai svarīgi ir tikai tas – kā jūtas briesmas. Un aizsardzības rīkojas tā, lai Tevi pasargātu… pat ja sen esi drošībā.
Tā veidojas apburtais loks: Viens partneris jūtas trigerēts – kļūst trauksmains, kontrolējošs vai pielīpošs. Otrs sajūtas vainots, apmulsis – un atkāpjas. Tā rezultātā pirmais jūtas vēl pamestāks. Un loks turpina griezties. Nav tā, ka mīlestība nav tagadnē, bet drīzāk drošības izjūta nav ieguvusi stabilitāti.
Atbrīvoties no visiem trigeriem visdrīzāk ir nesasniedzams mērķis. Svarīgi, un tas ir iespējams, iemācīties atpazīst savus trigerus, raksturojošās reakcijas un emocijas, kā arī tipisko uzvedību. Tad var veidot dialogu ar sevi. Brīžos, kad aktivizējas reakcija, ir vērts pajautāt sev:
“Vai šī reakcija ir par tagadni – vai tā ir par pagātni?”
“Vai es rīkojos kā pieaugušais – vai kā ievainots bērns?”
Pauze! Nošķir tagadni no pagātnes. Atceries – Tu vairs neesi bērns. Tagad Tev ir izvēles, balss, spēja būt klātesošam sev, meklēt palīdzību. Tādējādi bezspēcības izjūta var mazināties, kontroles izjūta palielināties un spēja izturēt grūtus afektus – pieaugoša.
Un iespēja iemācīties jaunu veidu kā būt tuvībā sev un citiem.
Neapzināti meklējumi pēc pazīstamām sāpēm
“Kāpēc es atkal esmu līdzīgās attiecībās?”
“Kāpēc vienmēr izvēlos cilvēkus, kas mani pamet, ignorē vai ievaino?”
“Kāpēc tas šķiet tik pazīstami… un vienlaikus tik nepanesami?”
Šos jautājumus uzdod daudzi, kas atkārtoti nonāk attiecībās, kurās jūtas sāpināti, nesadzirdēti, nesaredzēti. Un bieži vien šīs situācijas nav nejaušība – tās sakņojas pagātnes pieredzē.
Mīlestības valodu cilvēks iemācās bērnībā. Neatkarīgi no tā, vai cilvēks audzis veselīgā vai haotiskā vidē, viņš iemācās, kas ir “mīlestība” – tā, kā tā tika piedzīvota. Dažiem tā ir bijusi pieņemšana un rūpes. Citiem – kontrole, atgrūšana un sāpes.
Piemēram, bērns, kura tēvs dzērumā viņu sita par pārāk vēlu pārnākšanu mājās, var secināt:
“Viņš mani sita, jo es viņam rūpēju. Jo mīlēja.Tātad mīlestība sāp.”
Šādā veidā veidojas izkropļota mīlestības definīcija, kur sāpju klātbūtne šķiet normāla, pat nepieciešama.
Cilvēki, kas piedzīvojuši traumatiskas pieredzes, raksturīgas ir atkārtošanas kompulsijas, kas nozīmē, ka indivīds neapzināti atveido traumatiskās situācijas, cerot, ka šoreiz viss beigsies citādi.
Mazs bērns aug ģimenē, kur viņa emocionālās vajadzības netiek ieraudzītas un apmierinātas – vecāki ir auksti, distanti, nepieejami. Bērns izjūt mīlestības trūkumu, pamestību, bet viņas nav iespēju saprast vai mainīt situāciju. Kad šis bērns izaug, tad viņš/viņa neapzināti izvēlas partnerus, kuri ir emocionāli nepieejami. Katru reizi viņš/viņa ce, ka šoreiz būs citādi. Šoreiz es pierādīšu, ka esmu mīlestības vērts. Pat ja attiecības ir sāpīgas, viņš/viņa paliek un cer. Šādā veidā atkārtojas sākotnējā pamestības trauma.
Bet, ja cilvēks atkal izvēlas emocionāli nepieejamu partneri, rezultāts bieži vien ir sāpīgs – manipulācijas, distance, vardarbība. Un tomēr viņš turas. Jo iekšējā cerība ir – šī lojalitāte pārvērtīs otru. Tik ļoti gribas pieredzēt noslēgumu, kurā beidzot kāds paliek.
Kad mīlestība kļūst nepanesama klusuma dēļ
Ironiski, taču mierīgas, veselīgas attiecības daudziem var šķist aizdomīgas vai pat garlaicīgas. Jo tās neaktivizē pazīstamos trauksmes un drāmas modeļus. Un cilvēks neapzināti var sākt provocēt konfliktus – lai “izjustu” tuvību. Šādi veidojas iekšējs konflikts – vēlme pēc miera, bet pieradums pie haosa.
Mīlestībai nav jāsāp. Reizēm vissmagākais solis ir aiziet no tā, kas šķiet “mājas” tikai tāpēc, ka ir pazīstams. Pat ja tas ir haoss. Mīlestība nav jāpierāda caur ciešanām. Mīlestībai nav jāsāp, lai būtu īsta. Patiesa mīlestība iedod mieru, nevis trauksmi. Šīs izvēles nav apzinātas. Tās ir izdzīvošanas stratēģijas, kas slēpjas zem pievilcības vai “ķīmijas”. “Šī vilkme nav mīlestība. Tā ir mans ievainojums, kas runā.”
Taču ir arī cerība. Iespēja dziedēt. Terapija kā ceļš atpakaļ pie sevis
Pateicoties neiroplasticitātei, smadzenes spēj veidot jaunus neironu savienojumus – caur jaunu, drošu pieredzi. Visbiežāk dziedināšanās notiek attiecībās, kurās cilvēks piedzīvo drošību, skaidrību, pieņemšanu un prognozējamību — vidi, kurā pakāpeniski var veidoties uzticība un atklātība. Bieži vien tās ir tieši terapeitiskās attiecības, kurās cilvēks sāk sajust to, kas reiz tik ļoti pietrūcis. Ar laiku iespējams nonākt līdz punktam, kad cilvēks pats kļūst par to, pēc kā savulaik tik ļoti ilgojies — par drošības avotu sev un savām attiecībām. Tikpat svarīgi ir pakāpeniski attīstīt līdzjūtību pret sevi – nevis jautāt “Kas man vainas?”, bet uzdot sev: “Kas ar mani noticis?”, “Kā tas mani ietekmējis?”, “Kādam man bija jākļūst, lai izdzīvotu?”. Tas nav par vainas meklēšanu. Tas ir par izpratni, kas ļauj uzņemties atbildību par sevi šeit un tagad. Piesaiste ir koriģējama. Bet tā prasa laiku. Pētījumi parāda, ka piesaistes koriģēšanai nepieciešama intensīva psihoterapija (1 x nedēļā) apmēram 3 – 5 gadus. Ceļš ir smags, bet viennozīmīgi vērtīgs, atbrīvojošs un piepildošs.
Izmantotā literatūra
Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders (2021), 5th Edition (DSM-5).
Herman, J. (2015). Trauma and recovery: The aftermath of violence—from domestic abuse to political terror. Basic Books.
Johnson, S. M. (2008). Hold Me Tight: Seven conversations for a lifetime of love. Little, Brown Spark.
Lingiardi, V., & McWilliams, N. (2017). Psychodynamic Diagnostic Manual, second edition: PDM-2. Guilford Publications.
Schwartz, S.E. (2020). The Absent Father Effect On Daughters: Father Desire, Father Wounds. Routledge.