“Redz, tagad visur raksta – paracetamols izraisa autismu! Mātes, kas lietoja tableti galvassāpēm, pēc tam tiek vainotas bērna diagnozē.” Vai jums arī gadījies dzirdēt šādus izteikumus? Ja esmu grūtniece vai domāju par bērnu, var rasties bailes. Ja man jau ir bērns ar diagnozi, šāda informācija pievieno vainas sajūtu. Kāpēc es iedzēru tableti? Varbūt tas bija liktenīgais lēmums? Vai es nodarīju pāri savam bērnam?
Īsumā – nē, pierādījumi paracetamola un autisma vai UDHS saistībai nav tik viennozīmīgi. Ir dažas publikācijas, kas liek uzdot jautājumus, bet tikpat daudz citu, kas šīs aizdomas neapstiprina. Savukārt zinātne jau vairākus gadu desmitus uzrāda: autisma un uzmanības deficīta traucējumu pamatā ļoti bieži ir ģenētiska predispozīcija, kā arī novērota saistība starp šīm diagnozēm un drudzi un infekcijām grūtniecības laikā. Tātad patiesais stāsts ir daudz sarežģītāks nekā viena tablete.
“Sprādziena” ziņa
Kāpēc mēs par to vispār runājam? Pavisam nesen parādījās plaši citēts pētījums, uz kuru atsaucās arī Donalds Tramps. Tajā tika secināts, ka paracetamola (acetaminofēna) lietošana grūtniecības laikā ir saistīta ar paaugstinātu risku bērnam piedzimt ar autismu vai UDHS. Skaļš virsraksts un skaļš viedokļu līderis, kas to šo ziņu pastiprināja un pilnīgi saprotams – topošie un esošie vecāki ir sabiedēti.
Taču šī pārskata autori paši piemin, ka drudzis vai spēcīgas sāpes grūtniecei var nodarīt vēl lielāku kaitējumu auglim nekā medikaments. Citiem vārdiem, ja pastāv kāda neliela riska iespēja, ko izraisa konkrētas zāles, alternatīva – neārstēt drudzi – var būt vēl bīstamāka.
Pretējie secinājumi
Te ir svarīgi piebilst, ka Eiropas Zāļu aģentūra (EMA) pēc šī pētījuma nāca klajā ar paziņojumu, ka viņu ieteikumi paracetamola lietošanai grūtniecības laikā nemainās. Arī Amerikas ginekologu un dzemdību speciālistu asociācija uzsver – nav pārliecinošu pierādījumu, ka paracetamols kaitētu bērna neiroattīstībai.
Daži kvalitatīvāki pētījumi pat izmantojuši brāļu un māsu salīdzināšanu: ja vienā grūtniecībā māte lietoja paracetamolu, bet otrā ne, un starp bērniem nebija būtisku atšķirību autisma riskā, tad tas liecina par citu faktoru ietekmi, nevis pašām tabletēm.
Tas atgādina svarīgu principu zinātnē – saistība vēl nenozīmē cēloņsakarību. Īpaši, ja runa ir par tik sarežģītām diagnozēm kā autisms vai UDHS.
Kas tad ir cēlonis? Infekcijas un drudzis
Interesanti, ka daudz vairāk datu liecina par ko citu – kā infekcijas un drudzis grūtniecības laikā gan ietekmē bērnu neiroattīstību. Piemēram, meta analīze, kurā apkopoti desmitiem pētījumu, parādīja, ka drudzis grūtniecības laikā ir saistīts ar paaugstinātu risku bērnam vēlāk diagnosticēt neiroattīstības traucējumus, tostarp autismu.
Ja grūtniecei ir infekcija, viņas organisms aktivizē imunitātes reakcijas, izdalot dažādas vielas. Tās var ietekmēt augļa smadzeņu attīstību, kā rezultātā ir palielināts risks noteiktām attīstības novirzēm.
Un te rodas paradokss. Ja drudzis pats par sevi var būt bīstams, tad medikamenta – paracetamola – lietošana var būt tieši tas, kas risku samazina. Daži pētījumi rāda, ka paracetamola lietošana drudža laikā pat mazināja iespējamo kaitīgo efektu uz smadzeņu attīstību. Tāpēc “nelietot neko” ne vienmēr ir drošākais ceļš. Kopumā cilvēki jau zāles nelieto tāpat vien, it īpaši grūtniecības laikā. Visdrīzāk neiroattīstības izmaiņu cēlonis nav medikaments, bet gan tas, kāpēc to lieto.
Ģenētika – neizbēgamais fons
Visbeidzot – autisms un UDHS nav “jaunās laikmeta slimības”. Pētījumi ģenētikā nepārprotami rāda: šo diagnožu pamatā lielā mērā ir iedzimtība. Autisma risku ģimenēs bieži nosaka noteiktas gēnu mutācijas vai kopiju skaita variācijas. UDHS iedzimtība vispār ir viena no augstākajām starp mentālās veselības diagnozēm.
Tātad, ja bērnam ir attīstījušies simptomi, ļoti iespējams, ka tur jau pastāvēja ģenētiska predispozīcija. Infekcija, drudzis vai citi vides faktori var būt tikai “iedarbības slēdzis”, kas šo predispozīciju aktivizē. Tas nozīmē, ka vainot vienu tableti ir pārāk vienkāršoti.
“Mazākā ļaunuma” princips
Ārsti, rekomendējot medikamentus grūtniecēm, vadās pēc principa – izvēlēties mazāko ļaunumu. Ja paracetamols ir salīdzinoši drošākais no pieejamajiem pretsāpju un pretdrudža līdzekļiem, tad tas arī tiek ieteikts. Neārstēts augsts drudzis, smagas sāpes vai iekaisums var būt daudz lielāks apdraudējums auglim nekā paracetamols.
Pat paši pētījumu autori, kas runā par iespējamo saistību ar autismu, atzīst, ka nedrīkst aizmirst, ka nelietot neko arī nozīmē risku. Tas ir viens no tiem gadījumiem, kad melnbalta domāšana – “vai nu drošs, vai kaitīgs” – vienkārši nedarbojas.
Noslēgumā
Tad kā ir ar paracetamolu un autismu?
Daži pētījumi norāda uz iespējamu saistību, citi to neapstiprina. Daudz labāk mēs zinām, ka infekcijas un drudzis grūtniecības laikā var palielināt risku, un paracetamols dažos gadījumos pat var šo risku mazināt.
Autisms un ADHD lielā mērā ir ģenētiski noteikti, tāpēc nevienu vecāku nevar vainot par to, ka viņi reiz dzēruši paracetamolu. Turklāt arī Eiropā un ASV medicīnas organizācijas nemaina savus ieteikumus – paracetamols joprojām tiek uzskatīts par piemērotu līdzekli grūtniecēm.
Kad atkal izdzirdat kādu apgalvojam: “Paracetamols izraisa autismu!”, atcerieties – šis stāsts nav tik vienkāršs. Zinātne reti kad ir melnbalta. Un reizēm tieši tablete, no kuras baidāmies, var būt tā, kas pasargā bērnu no lielāka riska.