Piesaiste ir labs veids, kā paskatīties uz agrīnajām un noturīgajām pieredzēm. Vai tā var prognozēt un noteikt itin visu? Noteikti ne. Piesaistes teorijai tās “tīrajā” un agrīnajā formā ir vairāki trūkumi. Galvenokārt tas, cik lielā mērā to dažkārt speciālisti un nespeciālisti cenšas padarīt nozīmīgāku nekā tā ir. Var dzirdēt apgalvojumus, ka piesaiste nosaka to, cik daudz pelnīsim un kā jutīsimies ikdienā, ar kādiem traucējumiem saskarsimies, ka tā ir vienāda ar visiem cilvēkiem mūsu dzīvē. Un kaut kādas no šīm korelācijām noteiki pastāv. Bet daudz vairāk par piesaisti mūsu dzīves panākumus ietekmē socioekonomiski apstākļi, kultūra, temperaments. Šajā rakstā mēs par piesaisti runāsim nevis tāpēc, lai pateiktu, ka tas, kas notika ar tevi 2 gadu vecumā, nosaka visu tavu dzīvi, bet tāpēc, lai saprastu pieredzē apgūtos uzvedības modeļus tuvās attiecībās. Tātad tas, ko piesaistes konstrukts mums dod, ir vienu veidu, kā domāt par sevi un savām attiecībām un no tāda viedokļa man tas patīk. Tāpat kā, šķiet, visam internetam šobrīd.

Piesaiste ir bioloģiski noteikta vajadzība pieķerties aprūpes personai Iedomājies mērkaķīti, kurš turās mammas kažokā. Vai cilvēkbērnu, kurš aizmieg saķēris mammas vai tēta roku. Tieši tik stipra vajadzība.

Droša piesaiste

Piesaiste var būt droša vai nedroša. Droša piesaiste ir tas, uz ko tiecamies. Tā ir visneinteresantākā no piesaistes veidiem, kaut gan ļoti patīkama piedzīvojot. Tātad, katram bērnam ir dažādas vajadzības: ēst, gulēt, samīļoties, būt siltumā, drošībā, vēlāk spēlēties, tikt atbalstītam, tikt disciplinētam. Kad bērnam ir kāda vajadzība un vecāki šo vajadzību atbilstoši apmierina, tas veido drošu ciklu. Tas nenozīmē bērnam būt 24/7 blakus vai apmierināt katru iegribu, nē. Bet tas nozīmē vērot savu bērnu, pazīt viņa temperamentu, sekot līdzi attīstības vajadzībām, ar mīlestību disciplinēt, kādreiz kaut ko aizliegt, ļaut bērnam būt neatkarīgam, darīt pašam un par kļūdām nenosodīt. Kad bērnam ar vecāku ir droša piesaiste, vecāks palīdz bērnam emocionāli grūtos brīžos, izskaidro, mierina un ir klātesošs. Kopumā vecāks pats ir tik mierīgs un drošs, ka rada drošu, uzticēšanās pilnu vidi saiknē ar bērnu. Tas tad kļūst par bērna iekšējās darbības modeli par to, kādi ir viņa noklusējuma uzstādījumi. Tur ir ieprogrammēts, kā viņš redz sevi un citus cilvēkus, kā viņš redz apkārtējo pasauli. Kā viņš rīkojas grūtībās.

Nedroša piesaiste

Savukārt nedrošu piesaisti raksturo nesakritība starp bērna vajadzībām un to, kā vecāki reaģē. Nedrošai piesaistei izšķir trīs veidus: trauksmainu, izvairīgu un dezorganizētu piesaisti.

Domājot par savu bērnību, mums var rasties domas un emocijas, kas saistītas ar kaunu, mums var šķist, ka tagad domāt par negatīvo ir nodevīgi, nepateicīgi pret vecākiem, jo viņi taču darīja labāko, ko spēja.. Un tā noteikti ir – es ticu, ka katrs vecāks dara labāko, ko spēj. Vienlaikus zini, ka mēs varam izjust un domāt pretrunīgas lietas, kas viena otru neizslēdz. Saruna par to, kā tev ir trūcis, nenozīmē, ka tiek izdzēstas vai mazinātas labās lietas, ko vecāki darījuši. Visas tās reizes, kad tavi tuvinieki ir pratuši būt ar tevi kopā tieši tā, kā to vajadzēja. Tu vari vienlaikus augstu vērtēt labās atmiņas un saredzēt lietas, kuru trūcis.

Ir trīs nedrošas piesaistes stili. Trauksmaina piesaiste, izvairīga piesaiste un dezorganizēta piesaiste. Katram sāksim ar to, kā tā varētu būt radusies bērnībā un turpināsim ar skatu tagadnē, kā tā var izpausties mūsu pašreizējās attiecībās kā pieaugušajiem.

Mērķis nav izvēlēties vienu ekskluzīvi, kurš raksturo tevi. Piesaiste nav asinsgrupa. Mūsos var būt dažādi uzvedības modeļi. Un pētījumi rāda, ka piesaiste var atšķirties ar katru vecāku, vecvecāku, partneri. Piemēram, man var būt droša piesaiste ar mammu, izvairīga ar tēti un trauksmaina ar vecmāmiņu. Tas nozīmē, ka tad, kad mēs runāsim par uzvedību, jāsaprot, ka vairākas lietas var būt mūsos klātesošas – kaut kas no izvairīgās, kaut kas no trauksmainās piesaistes. Iespējams, ka konkrētās attiecībās manī uzvirmo vienas vai citas uzvedības tendences.

Smadzenes un piesaiste

Lai mēs runātu par piesaisti, par attiecībām mums jāsaprot, kā strādā mūsu smadzenes. Pirmais, padomāsim, kādi mēs piedzimstam. Cilvēks piedzimst bezpalīdzīgs. Mēs neesam kā rāpuļi, kā ķirzaciņas, kas var izšķilties no savas olas un aiziet neatkarīgā dzīvē. Mēs esam tā uzprogrammēti, ka mums vajag citus cilvēkus un mēs ilgus gadus dzīvojam atkarīgi no mūsu aprūpētāju labvēlības, no viņu spējām mūs aprūpēt. Šajā laikā mūsu smadzenes vēl nav nobriedušas, tās veidojas un ļoti ātri un daudz uztver informāciju, tās mācās. Tas, ko mēs iemācāmies šajā laikā, kļūst par orientēšanās karti turpmākajai dzīvei. Iedomājies, ka bērna un jaunieša smadzenes ir kā plastilīna bumbiņa, kuru tur rokās cilvēki – pat maigi pieskārieni atstās pirkstu nospiedumus.

Otrais. Smadzenēm patīk paredzamība. Paredzamas, prognozējamas lietas tērē mazāk resursu, ir lētākas, tās prasa mazāk darba. Tāpēc mums patīk lietas, pie kurām esam pieraduši, pat tad, ja tās nav labas. Pazīstamais smadzenēm ir ļoti ērts. Piemēram, vai tu esi ievērojis, ka cilvēki visur pamanās ieraudzīt sejas? To sauc par seju pareidoliju. Mūsu smadzenes evolucionāri attīstījušās zinot, ka seju atpazīšana un ieraudzīšana palīdz mums izdzīvot – gan, lai ieraudzītu drauga seju, gan ienaidnieka vai dzīvnieka. Bet rezultātā mēs ieraugām seju griestu apdares bumbulīšos, kad guļam krēslā pie zobārsta vai sabīstamies, jo pēkšņi liekas, ka mežā redzam seju, bet tur koka zari tā saauguši. Tavas smadzenes zina, ka sejas atpazīt vajag, tāpēc to dara ātri, bet arī neprecīzi, jo negrib tam tērēt resursus.

Tā mēs nonākam pie tā, kāpēc ir svarīgi saprast savu pagātni, saprast, kas ir tās lietas, kas notikušas simtiem reižu un mums jau kļuvušas par normu. Pieredze lielā mērā mums veido pašreizējos skaidrojumus, mūsu pašreizējo uzvedību.

Tātad smadzenes savā būtībā ir slinkas, ja mēs speciāli nepieliekam piepūli, viņas strādā pēc senajiem ieradumiem, paterniem. Un tos mēs apgūstam bērnībā: tad, kad smadzenes ir ļoti neiroplastiskas. Tā kā izaugšana ir ilgs process, tad mums atkal un atkal nostiprinās tie paši neironu ceļi, mēs iemācāmies, kas ir attiecības, kā tajās jāuzvedas, ko no citiem var gaidīt. Vai mans uzdevums attiecībās ir būt laipnam un noderīgam citiem? Varbūt attiecības manās mājās bijušas praktiskas, neatkarīgas, tādas, kur katrs dara savu lietu un īpaši par savām raizēm, domām, par emocionālo sfēru nerunā. Mūsu vecāki, aprūpētāji, arī skolas biedri un skolotāji ir cilvēki, ar kuriem piedzīvojam, ko tad praktiski nozīmē attiecības, kā mums tajās jāuzvedas.

Partnerattiecībās pie tam mēs katrs ienākam ar savu pieredzi un savu izpratni par to, kas ir sagaidāms. Mūsu abu “noklusējuma uzstādījumi”, kas nāk līdzi no bērnības, var izrādīties komplimentējoši, bet bieži vien tā vien liekas, ka ir tieši pretēji. To salāgot prasa abpusēju darbu. Mēs diemžēl, vai par laimi, katrs varam mainīt tikai viena cilvēka uzvedību – savu. Uz pārmaiņām varam cerēt, kad saprotam, ko gribam mainīt un tikai tad, kā to darīt.