Cilvēki ar nedrošu piesaisti attiecībās cenšas izvairīties no negatīvajām emocijām. Trauksmainas piesaistes gadījumā tas notiek cenšoties apmierināt visas potenciālās vajadzības apkārtējiem, tā šķietami veidojot savienību, kurā negatīvajām emocijām nav iemesla. Savukārt izvairīgie cenšas no negatīvajām emocijām izvairīties, emocionālo sfēru pilnīgi noliekot malā. Viss ir praktiski pārrunājams, risināms, excelī ievadāms, emocijas ir liekas.

Tikai abas šīs stratēģijas, lai cik labi domātas, ir neiespējami īstenot, jo ikdiena nes arī nepatīkamus notikumus un emocijas. Tās būs jāmācās pamanīt, izturēt, komunicēt, rīkojoties konstruktīvi. Labās ziņas – uzvedības modeļus var mainīt.

Attiecības ilgtermiņā ir konstruktīvākas, labākas, ja mēs katrs esam gan neatkarīgi, gan arī mākam būt kopā, savienoti. Tas nozīmē – pat tad, ja tev šķiet, ka visa tava dzīve ir vērtīga tikai tāpēc, ka tajā ir otrs cilvēks, ir vērts meklēt aktivitātes un piepildījumu ārpus attiecībām. Tas attiecības uzlabos un ilgtermiņā nodrošinās, ka esat kopā apmierināti.

Tāpat jāsamierinās, ka drošas attiecības būs garlaicīgākas, bez romantizētām sirdssāpēm. Drošība nozīmē, ka man nav bažu par to, vai otrs mani mīl. Drošība ir arī spēja palikt mierīgi blakus, kad mums pietuvojas, kad grib mūs satikt, jo zinām, ka tas ir ar labiem nodomiem. Drošās attiecībās partneri prot komunicēt savas vajadzības – gan par laiku,kas vajadzīgs sev, gan par laiku, ko gribam pavadīt kopā – tādā veidā, kas ir cieņpilns gan pret mani, gan pret otru. Drošās attiecībās vieglāk atgūstamies no konfliktiem.

1. Mūsu pirmais un galvenais rīks pārmaiņu priekšā ir sevis vērošana. Vērojam paši sevi ar interesi un arī skepsi. Skepse noderēs nepieņemt, ka viss, ko mēs darām, ir vispareizākais. Pētot savus automātiskos uzvedības modeļus,mēģinām ar interesi un kritisku aci paskatīties: vai es šobrīd rīkojos tā, kā ilgtermiņā gribu šīs attiecības redzēt, vai vienkārši sekoju senajam ieradumam? Sekoju ieradumam izolēties vai sekoju ieradumam pārmest…

2. Mācīties komunicēt: Nereti var gadīties, ka kad otrs mums par savām gaitām stāsta, mēs to uztveram personīgi. Ja otrs stāsta, cik noguris ir, mūsos var rasties dusmas, netaisnības sajūta, jo es arī nogurstu, bet es taču nečīkstu! Vai varbūt mēs varam otra dalīšanos izjust kā pārmetumu – ka es neesmu laicīgi pamanījis otra nogurumu, neesmu palīdzējis. Abos gadījumos tās ir neadekvātas gaidas. Otrs nav atbildīgs par to, ko es neesmu pateicis. Tas nozīmē, ka otrs drīkst dalīties par savām grūtībām un tā nav čīkstēšana, tās ir attiecības. Gadījumos, kad es otra dalīšanos uztveru kā pāmetumu, jāpamana, ka es neesmu atbildīgs par to, kas nav pateikts man, par to, ko es neesmu zinājis. Ja otram vajag manu palīdzību, viņam tas jāspēj cieņpilni un laicīgi komunicēt.
   Te atkal atgriežamies pie pirmā punkta – sevis vērošanas. Pavērosim sevi, vai mēs varam paklausīties otra cilvēka neērtajās, nepatīkamajās emocijās, jūtās, domās un neskriet tās risināt, nebēgt no tām prom, nemēģināt otru izglābt. Nedomāt, ka viss, ko otrs pasaka, ir par mums. Vienkārši būt blakus. Tā ir patiesa saikne ar otru cilvēku – es gribu ar tevi dalīties, tevī klausīties, bet es no tevis nesagaidu glābiņu un nemetos risināt tavas grūtības, ja neesmu lūgts to darīt. Es klausos, māju ar galvu. Un beigās pasaku: paldies, ka varējām parunāt, man tas daudz nozīmē. Tādā veidā veidojam attiecības un ļaujam sevi iepazīt. Dalīšanās tuvās attiecībās ir jauka, tas nav nekas apkaunojošs, tas nav vājums vai nasta. Tā rada saikni ar otru un parāda, ka mēs abi esam cilvēki.

3. Ja mūsu attiecībās bieži rodas pārpratumi, padomā par divām sekojošām lietām: Vai mums ir reāla slodzes asimerija, kur viens no mums atbildīgs par nesamērīgu lietu daudzumu? Tad ir normāli, ka mums laužas ārā tas, cik nesaprasti esam, jo mums reāli trūkst palīdzīgu roku. Te ir vieta sarunai par to, kā risināt praktiskos jautājumus. Otra lieta: vai mūsu attiecībās viens no mums otru izmanto kā terapeitu? Katrām attiecībām ir kaut kāda terapeitiskā, atbalsta funkcija. Bet mans partneris nevar kļūt par manu psihoterapeitu, kurš vienmēr ir pieejams tam, lai es izventilētos. Tāpēc ir svarīgi veidot arī citas attiecības – ar draugiem un radiem – kur var gūt atbalstu.
   Zināt savas vajadzības un atpazīt emocijas nav vārguļiem, tas prasa drosmi. Tāpat drosmi prasa šo lietu pateikšana otram. Tas paredz arī to, ka kādreiz mēs no uzņemtā kursa atkāpjamies, pārtraucam to, ko mēs darām un atvainojamies.

Nobeigumā gribu pieminēt: Piesaisti var mainīt, bet piesaiste nevar mainīties izolācijā, vienatnē. Tā ir veidojusies saiknē ar citiem un tā ir jākoriģē saiknē ar citiem. Tas nozīmē attiecības – ar partneri, ar terapeitu, ar vecākiem. Droša, atbalstoša vide, ko piedāvā terapija, palīdz dziļāk izprast un arī praktizēt drošāku piesaisti. Atrast savu terapeitu, ar kuru es jūtos labi, es jūtos uzklausīts. Attiecībās ar terapeitu var praktiski izdzīvot drošu piesaisti – būt atklātam, nejusties “par daudz”, ievērot un uzstādīt drošas robežas. Tas ir vēl viens ceļš, kā piesaisti mainīt.

Mums jāatceras: tas, ka mums ir vēlme un motivācija attiecības mainīt, nenozīmē, ka otrs būs gatavs un gribēs veidot drošākas, veselīgākas attiecības. Dažkārt tas nozīmē, ka mēs paskatāmies apkārt un ieraugām: veselīgu attiecību manā dzīvē nav un tādas ir jāsāk veidot ar citiem cilvēkiem. Tā ir grūta, nepatīkama sajūta. Taču cerību sniedz pētījumi, kas norāda, ka cilvēki attiecībās veido viens otra piesaisti – ja attiecības virzās drošākā virzienā vienam, tad arī otram. Tas norāda, ka viena pārmaiņas var ietekmēt mūs abus un mūsu attiecības var kļūt drošākas. Tam ir nozīme un jēga, ka tu esi izlasījis šo rakstu. Tam ir potenciāls rezultāts, ja tu ej uz terapiju, pat, ja otrs neiet. Tu nevari izglābt citu pieaugušo no viņa paša, bet ar savu pašizaugsmi un iemācoties drošu piesaisti, Tu vari parādīt, ka var arī citādāk. Un tad jau tas ir tā otra rokās, ko viņš ar to dara.

Izmantotā literatūra

Kim, J.J., Kent, K.M., Cunnington, R. et al. Attachment styles modulate neural markers of threat and imagery when engaging in self-criticism. Sci Rep 10, 13776 (2020). https://doi.org/10.1038/s41598-020-70772-x

L.F.Barrett. How Emotions Are Made. The Secret life of the Brain. 2017, Macmillan

Hudson, Nathan & Fraley, R. & Brumbaugh, Claudia & Vicary, Amanda. (2014). Coregulation in Romantic Partners’ Attachment Styles: A Longitudinal Investigation. Personality & social psychology bulletin. 40. 10.1177/0146167214528989.

Peña-Sarrionandia Ainize, Mikolajczak Moïra, Gross James J. Integrating emotion regulation and emotional intelligence traditions: a meta-analysis. Front. Psychol., 24 February 2015 | https://doi.org/10.3389/fpsyg.2015.00160