Trešais nedrošas piesaistes uzvedības modelis ir dezorganizēta piesaiste. Šo parasti redzam, ja vecāks ir baiļu avots. Tie ir vecāki, kuri bērnus rupji apsaukā, terorizē, neadekvāti soda, vecāki, kuri ir fiziski vardarbīgi, emocionāli vardarbīgi. Te pilnīgi tiek ignorētas bērna vajadzības pēc drošības. Par dezorganizētu šo piesaisti sauc, jo bērnam jādzīvo pretrunā – no vienas puses, te man dara pāri, man ir jāsargājas, no otras puses – es bez vecāka izdzīvot nevaru, man vajag ēst, dzert, pajumti, tāpēc man ir jābūt tur, kur man dara pāri. Tas ir tāds ekstrēms piemērs arī tam, kāpēc vēlāk dzīvē cilvēkiem bieži ir grūti aiziet no vardarbīgām attiecībām un kāpēc attiecības ir ievelkošas. Jo tās nav tikai baiļu pilnas, tās dod kaut kādu drošību, ir pazīstamas.
Pieaugušā vecumā tad šajos gadījumos mēs varam attapties vardarbīgās attiecībās, kur tiekam kontrolēti – bet varam būt gan tie, kuriem dara pāri, gan tie, kas dara pāri. Attiecībās esam ārkārtīgi aizdomīgi, sagaidām noraidījumu, sagaidām, ka mūs pametīs, esam dusmīgi, eksplozīvi, brīžiem apmāti pieķeramies kādam. Varam rīkoties pretrunīgi – teikt ‘’es ienīstu tevi’’ un tad nākamajā teikumā ‘’nepamet mani, es mīlu tevi’’. Tā ir saraustīta, ekstrēmu uzvedību pilna sadzīve. Šeit ļoti svarīgi ir saprast, vai mēs esam drošībā. Ja neesam drošībā, no attiecībām ir jāatvadās, lai cik grūti tas nebūtu. Un ja esam drošībā, tad galvenais rīks ir savas pieredzes izprašana, darbs ar sevi.
Darbam ar sevi kaut ko noderīgu noteikti var gūt gan lasot par izvairīgo, gan trauksmaino piesaisti, bet dezorganizētas piesaistes gadījumā no sirds ieteicams meklēt speciālistu palīdzību, jo bez tās būs ļoti grūti virzīties uz drošāku piesaisti. Terapeits, piemēram, palīdzēs iemācīties atpazīt, kad tiešām esi bīstamās situācijās un ir jāiet prom. To vari darīt arī pats, bet tad tas ir grūtāk un ilgāk. Ja ir spēks uzticēties, tad drošās attiecības ar terapeitu var pavērt ceļu uz citām drošākām attiecībām.