Šo piesaistes stilu raksturo tas, ka atklātām un spontānām emocijām īsti nekur nav vietas. Ne vecāku emocijām, ne bērna. Tie ir vecāki, kas nespēj tolerēt bērna emocijas un kuri pieprasa patstāvību, neatkarību. Ikdienā, kad bērns ir skumjš, sadrūmis, vecāki uz to nereaģē. Ja bērns raud, vecākiem var būt tendence distancētes, varbūt teikt “neraudi”. Varbūt bērnam liek nomierināties, neuzvesties bērnišķīgi, savākties. Varbūt saka, ka tā nav pieklājīgi, tas traucē. Raudi klusāk, nešņuksti. Dažreiz tas ir kombinācijā ar to, ka arī smieties un jokoties ir bērnišķīgi, gribēt spēlēties ar vecākiem ir bērnišķīgi. Tā mēs ātri iemācāmies, ka emocijām te nav vietas. Tās tiek uztvertas kā liekas, nevajadzīgas. Ja tev kaut kas nav labi, tu esi dramatisks, vājš. Šādai sadzīvei ir stoicisma noskaņa, kur katrs ir kā kareivis, kas tiek ar visu galā bez liekām emocijām. Kamēr tu dari visu, lai nebūtu traucēklis, kamēr tu klausi, kamēr tu esi labs bērns, viss ir normāli. Tikai klausīšana un disciplīna nav attiecības, tā ir kārtība.
Bieži vien šajās attiecībās vecāki bēg no tuvības ar bērnu caur visādām ļoti svarīgām lietām, caur darbu, komandējumiem, projektiem. Blakus esot, aizbēg emocionāli – iedzerot vai darot ko citu. Būt visur citur, tikai ne šeit. Sporādiski varbūt cenšoties to kompensēt ar dāvanām vai ceļojumiem. Tie ir bērni, kas bijuši labi aprūpēti, bet vai mīlēti? Pieaugot tad cilvēkam var būt pārliecība “Esmu tāds racionāls/prāta cilvēks”,”Es paļaujos tikai uz sevi, ar visu tieku galā pats”; “Emocijas ir nenobriedušiem cilvēkiem”; Izklausās pēc tevis? Padomā, kā tu rīkojies, kad sastopies ar problēmu. Vai tu meklē atbalstu? Vai pat tādās situācijās, kas citiem cilvēkiem ir objektīvi grūtas, tev ir tendence palikt vienam, stipram, paļauties uz sevi un palīdzību nemeklēt? Ir profesionālās jomas, kurās šīs iezīmes ārkārtīgi noder – tāda distancēta, vēsa notikumu uztvere. Bet kad ir runa par attiecībām ar citiem, tur nereti parādās apjukums. Apjukums par to, kāpēc citi reaģē tik emocionāli. Kāpēc es konfliktos varu palikt distancēts un vēss, bet citi ne. Kāpēc citiem vajag vēl kaut ko, kāpēc citi ir tik needy, kāpēc viņiem vajag no manis TIK daudz. Es taču jau esmu šeit, kāpēc man vēl jāpriecājas, jāpielāgojas. Varbūt rodas jautājums, kāpēc tad vispār man vajag attiecības, ja tas no manis prasa tik daudz. Iespējams, kādreiz mēs kopā būšanas brīžos bēgam no emocionālas klātbūtnes prom – darbā, telefonā, varbūt jokojot par nopietnām tēmām – citādāk mēs jūtamies smacēti. Tad, kad emocionālā joma, emocionālā saikne ir bijusi tik sveša, tad ir pavisam normāli, ka jūtamies apgrūtināti, kad kāds to vēlas veidot.
Te vēlos pakavēties pie mītiem par emocijām. Liela daļa cilvēku, kas sevi definē kā “racionālus” uzskata, ka emocijas ir tāda neloģiska lieta, ar kuru nestabili cilvēki manipulē. Un to var saprast, sabiedrībā ir populāri nošķirt domas no emocijām, apgalvot, ka viens ar otru nav savietojami. Turklāt, ne vien nav savietojami, bet emocijas ir traucēklis un kavē mūsu domām, prātam, faktiem. Tomēr pēdējās desmitgadēs pētījumi par domāšanu un emocijām mums paver citu ainu. Izrādās, ka racionalitāte nav atraujama no emocijām. Gluži kā citi fakti, arī emocijas mums dod informāciju, tās palīdz saprast, kas notiek. Gan mūsu pašu emocijas, gan citu cilvēku emocijas. Neklausoties emocijās, tās liekot malā, mēs zaudējam iespēju patiesi pilnvērtīgi redzēt visus faktus, patiesi saprast savu un citu pieredzi. Emociju pieredzes izprašana noder gan ģimenē, gan uzņēmuma vadīšanā, jo beidzot iegūstam pilnu ainu. Tev patīk racionalitāte un fakti? Brīnišķīgi! Tad tev steidzami jāmācās sajust savas un sadzirdēt citu emocijas. Un es zinu, ka daļai no mums, kam emocijas ir svešas, var šķist, ka mēs patiešām neko nejūtam no tās plašās jūtu gammas, ko citi piedzīvo. Lai mēģinātu saprast savas emocijas, ir ok sākt ar maziem soļiem. Piemēram, kad jūtu nogurumu. Kāds ir tas nogurums? Vai mans nogurums ir tāds apātisks, ķermenis šķiet smags un blīvs, darīt neko negribu, domas iestrēgst vai pinas kā miglā… Vai varbūt mans nogurums nāk ar iekšēju uzbudinājuma sajūtu, ka man tas kaut kur jāliek, kaut kas jādara, jāiet paskriet. Tie jau ir divi dažādi nogurumi. Tā palēnām, pavērojot sevi, var atrast arī citus stāvokļus, kas niansēti apraksta mūsu pieredzi. Tad, kad mēs varam niansēti identificēt, kas mūsos notiek, mēs varam daudz labāk līdzsvaroties. Mums kļūst vieglāk vadīt savas dusmas, neizdauzot caurumu sienā.
Varbūt tu pat sajūti emocijas, bet tad ātri ar tām “tiec galā”, nobāz kādā dziļā atvilktnē. Uz brīdi tas var būt pat ļoti noderīgi, jo ne vienmēr esam situācijās, kur varam ļauties emocijām. Bet kādā brīdī groži ir jāpalaiž vaļā un emocija jāsajūt. Citādi tā nekur nepazūd, bet turpina izpausties citos veidos un daudz intensīvāk, kādam pēkšņi izlaužoties reizē, kad runa par kaut ko citu, kādam savukārt nebeidzamos ķermeņa simptomos, galvas vai vēdera sāpēs.
Ir ļoti grūti apzināti ielaist sevī un ļauties nepatīkamām emocijām – kaunam par neizdevušos darba pienākumu vai skumjām par tuva cilvēka nāvi. Var likties, ka emocijas tad būs neizturamas vai, kā milzīgs vilnis. Patiesībā gan ir tā – emocijas, kuras izdzīvojam, izjūtam, no mūsu dzīves pazūd ātrāk. Tāpēc racionālāk un produktīvāk ir tām atvēlēt laiku, izjust tās intensīvi un no sirds un tad emocijas intensitāte mazinās pati un nevajā tevi vakaros, kad nevari aizmigt.
Savukārt runājot par pārāk intensīvu tuvības sajūtu, par smacējošu sajūtu attiecībās, svarīgi ir saprast, vai otrs tiešām rīkojas pārmērīgi vai arī tā ir mana uztvere. Ja es esmu uzaudzis vidē, kur man neviens nesneidza atbalstu un mani arī neiemācīja atbalstīt citus, tad ir saprotami, ka tuvība manā uztverē ir fiziska klātbūtne un praktiska palīdzība, nevis sarunas, emocionāla saikne.
Vari mēģināt padomāt: Kāpēc es gribu attiecības? Ja tas ir grūti atbildams jautājums, vari mēģināt paskatīties uz citu attiecībām – kas citiem cilvēkiem ir attiecību veselīgā funkcija? Kāpēc citi ir kopā ar partneriem? Un vai es saredzu, kas ir mana partnera veselīgā loma manā dzīvē?