Pirmkārt jāsaka, te nav runa par trauksmi kā klīnisku pazīmi vai traucējumu – trauksmaini var būt cilvēki arī ar citām piesaistes stiliem. Trauksmes termins te apraksta attiecību trauksmi – raizes par to, vai viss ir kārtībā.
Par trauksmainas piesaistes izcelsmi. Šie ir vecāki, kas spēj būt emocionāli silti un tuvi, bet nespēj turēt robežas savās attiecībās ar bērnu. Dalās ar bērniem par grūtībām ar finansēm, darbu, savām emocijām. Trauksmaina piesaiste var rasties arī tad, ja vecāks vai kāds cits ģimenes loceklis ir slims, varbūt ar īpašām vajadzībām, ar smagu depresiju, ar alkohola atkarību, kāds, kuram vajag daudz uzmanības praktisku iemeslu dēļ un kur visu ģimenes locekļu uzmanība un darbības ir zināmā mērā vērstas uz šo vienu cilvēku. Vai nu tāpēc, lai praktiski palīdzētu vai lai netraucētu citiem palīdzēt. Ja vecākiem nav bijis prasmju bērnu no tā distancēt un iemācīt, cik svarīgas ir viņa paša vajadzības, tad šādi apstākļi ātri apmāca bērnu fokusēties uz citu cilvēku vajadzībām, rēķināties vairāk ar citiem, būt noderīgam citiem, jo tiem ir grūtāk un man ir svarīga funkcija citu dzīvē. Mans svarīgums ir tajā, cik labs es esmu pret citiem.
Mēdz būt, ka vecāki dalās ar bērnu par attiecībām ar otru vecāku, bērns tiek iesaistīts šķiršanās norisē, dažkārt tiek lūgts bērna viedoklis lēmuma pieņemšanā utt. Vecāki, kuri stāsta, cik viņiem šķiršanās ir grūta. Nezinot, ka bērnam nav jākļūst par vecāka atbalstu. Rezultātā bērns var kļūt atbildīgs par aprūpētāja vai ģimenes labsajūtu, jo tā ir padarīta par prioritāti.
Trauksmaina piesaiste raksturīga arī vecākiem ar tendenci uztraukties par bērnu situācijās, kas nemaz nav tik satraucošas – viņi nespēj vadīt savas reakcijas (skaļi izsaucieni bailēs, kad bērns skrien un tad tiek sabiedēts utt), cenšas bērnu sargāt no izaicinājumiem. Ja vecāku reakcijas ir pārmērīgas notiekošajam, tad bērns arī var sākt izjust raizes un bažas. Vai nedarīt lietas tāpēc, ka vecākiem tas rada uztraukumu. Citkārt vecāki to tieši arī saka: “nedari tā, citādāk mammīte būs bēdīga, tu taču negribi, lai man ir skumji; Tētis dusmosies, ja tu nesakārtosi istabu; Tev jau mani vairs nevajag…” .
Vecāks bērnam it kā saka: uzvedies tā, lai tu novērstu manas negatīvās emocijas, tas ir tavā varā, palīdzi man. Bet patiesībā bērnam nav tādu iekšējo resursu, lai bez sekām kļūtu par atbalstu pieaugušajam. Kurš tad ir bērna atbalsts?
Bērnam nebūtu daudz jādomā par vecāku vajadzībām. Tas, ko mēs dažkārt interpretējam kā egoismu, ir normāla bērnības daļa. Trauksmainā piesaistes uzvedība rezultējas ar to, ka netiek nodrošināta bērna vajadzība pēc autonomijas, pēc ta, ka bērns var adekvātā daudzumā izjust sevi kā atsevišķu personu.
Kas notiek, kad šis bērns izaug?
Pieaugušā vecumā mēs tad kļūstam par izdevīgiem, ērtiem cilvēkiem, kas ignorē savas emocionālās vajadzības un prioritizē citus. Pieaugušie, kas uzņemas pārmērīgas rūpes par citiem pieaugušajiem, viņu attiecībām. Mēs varam būt cilvēki, kas strādā vairāk nekā no viņiem prasa. Bieži ar sajūtu “kurš cits, ja ne es, es taču varu”. Sadzīvojam ar domām, “ka tik kaut kas nenotiek” un pieņemam kā pašsaprotamu, ka dzīvē tā ir iekārtots, ka tas, ko es dodu citiem, to es saņemšu pretī. Tāpēc labi ir dot daudz, visu, izsmelt sevi pilnīgi. Ikdienā attiecībās tas var nozīmēt, ka cenšamies izpatikt un kalpot citiem. Iespējams, mums vajag daudz apstiprinājumu, iedrošinājumu no otras pusītes, citādi izjūtam atraidījumu. Varam bieži prasīt “Vai tu mani mīli? Vai tu tiešām nedusmojies? Tiešām, tiešām?” līdz otrs kļūst noslēgts, aizkaitināts. Tad mēs esam sāpināti, jo gribam taču tikai labu, dodam savu emocionālo siltumu.
Papētīsim šo siltumu. Iedomāsimies, kā ir, kad mums ir vēsi. Drēgns rudens vakars, ir tik forši, ja tajā brīdī kāds atnes mums siltu jaku vai tēju. Bet tad iedomājieties, ka otrs turpina mums nest vēl vienu jaku, divas segas, apkrauj mums apkārt spilvenus, ieslēdz radiatorus un vēl mūs apķer. Jo viņam ļoti gribas, lai mums ir silti. Tad aizkaitinājums, kas mūsos var rasties, šķiet diezgan likumsakarīgs. Mums ir karsti, mēs svīstam, bet otrs sagaida pateicību, novērtējumu, lai gan ir pārkāpis manas robežas. Otram jau nav pajautāts, vai viņš vispār grib džemperi, tēju vai apskāvienu..
Parunāsim vairāk par centieniem uzminēt, kas otram ir vajadzīgs. Mēs vērojam otra reakcijas, domājam par to, ko mūsu partneris varētu gribēt. Redzot klusumu, minam, vai otrs ir dusmīgs, izsalcis, noguris. Klausāmies nopūtas un interpretējam, vai tā bija dusmīga nopūta vai noguruma nopūta, vai viņš kaut ko gribēja no manis, bet vēl nav pateicis. Dažreiz sadusmojamies no nopūtas vien un bakstām otru, lai pastāsta, kas tad viņam ir! Neticam, kad saka, ka nekas nav. Jo bija taču nopūta! Tātad – neļaujam attiecībās iestāties mieram. Un nemaz nemākam ļauties mieram. Bet drošas piesaistes attiecības ir zināmā mērā garlaicīgas, tajās nekas īpašs nenotiek, neviens netiek glābts no klusas sēdēšanas dīvānā. Bet trauksmainās attiecībās mums miers, klusums, tā pati sēdēšana dīvānā signalizē, ka kaut kas nav kārtībā! Uztveram otru kā nevarīgu, kā būtni, kas pati jau nu nezina, ko tai vajag. Tā pārliekā uztraukšanās var radīt otrā distanci. Sanāk, ka mēs gribam piekļūt tuvāk, bet esam tik intensīvi, ka otram paliek neērti, viņš atkāpjas. Un mēs atkal gribam tuvoties. Vai vari pamanīt to ārkārtīgi lielo atbildību, arī pavadošo uztraukumu, kas tad manī mīt? Kad es nemitīgi monitorēju, skatos, ko tas otrs gribēs, vai ir laimīgs, tad manī mīt uztraukums. Vai mēs to maz pamanām? To uztraukumu, bailes, ka kaut kas nebūs kārtībā. Vai pamanām, saspringumu žoklī, plecos, vēderā un to sajūtu, ka visu laiku esmu gatavs doties darbībā. Tik daudz mūsu domu tiek veltītas citiem, ka domām par sevi nemaz neatliek vietas. Mums trūkst robežas starp to, kur es sākos un beidzos, un kur sākas otrs. Ko es bez tiem citiem vispār darītu? Vai man ir sajūta, ka manu būtību piepilda citi cilvēki, ne es pats? Iespējams, es arī no otra sagaidu, ka viņš uzminēs, kas man ir vajadzīgs. Ja neuzmin, ka es arī gribēju tēju, tad es jūtos nenovērtēts, nepamanīts, viens.
Ko darīt?
Ja vēlies trauksmainu uzvedības modeli padarīt drošāku, fokusējies uz sevi un sāc ar primitīvām lietām: vai es zinu, ko es gribu ēst, cikos un cik daudz? Vai tad, ja esmu noguris, es zinu, ka esmu pelnījis atpūtu un spēju to adekvāti, bet tieši un laicīgi komunicēt saviem tuvajiem? Tās nav iegribas, tās ir vajadzības. Neapmierinātās vajadzības nevar ilgstoši ignorēt, tās ļaus par sevi manīt. Atpūtas trūkums mums liek būt aizkaitinātiem, trauksmainiem, sliktāk gulēt, justies nomāktiem… Ilgstoši dzīvojot tā, ka es savas vajadzības nolieku malā, arī mūsu apkārtējie agrāk vai vēlāk būs pieraduši, ka tā ir norma. Ja es nemāku saprast, ko man vajag, bet jūtu tukšumu, kuru citi nepiepilda, tas var veidot neizprotamu vientulību. Es visu daru pareizi, bet es nejūtos labi, mani neredz, par mani nerūpējas. Rezultāts var būt tāds, ka esam kopā ar cilvēkiem, kuriem mēs esam vajadzīgi (es visu daru, nokārtoju, parūpējos), bet kuri ir nepieejami vai dusmīgi, kad mums vajag viņu atbalstu.