Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) pieaugušajiem

Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms ir neiroattīstības traucējums. Tā galvenā ikdienā novērojamā iezīme ir zemas pašregulācijas spējas. Tas var nozīmēt, ka ir grūtības plānot, organizēt un uzturēt uzvedību, kas koncentrēta uz mērķa sasniegšanu (Brown, 2013). Pēdējos gados kopumā būtiski mainījies priekšstats par UDHS pieaugušajiem. No neatzīta stāvokļa tas kļuvis plašāk pazīstams.

Arvien pieaugot informētībai par UDHS, daudzi jau pieauguši cilvēki saprot, ka viņiem raksturīgi UDHS simptomi, kas līdz šim nav identificēti kā saistīti ar UDHS. Par sindroma izplatību pieaugušo populācijā liecina arī statistikas dati, kas uzrāda, ka pasaulē 2,5% pieaugušo populācijas ir raksturīga UDHS simptomātika. Zināms, ka 50% no bērniem, kam diagnosticēts UDHS bērnībā, šī diagnoze saglabājas arī pieaugot. (Faraone et al., 2015) Citiem savukārt var saglabāties daļa simptomu, kas tāpat prasa kādu menedžēšanu.
Lai uzstādītu diagnozi jaunietim vai pieaugušajam (virs 17 gadu vecuma), jānovēro vismaz pieci vai vairāk no tālāk minētajiem simptomiem. Tāpat simptomiem jābūt novērojamiem vismaz divos uzstādījumos (mājās un darbā, ar draugiem u.tml), simptomiem jābūt tādiem, kas traucē indivīda funkcionēšanu, kā arī tādiem, kuri nav labāk izskaidrojami ar citu psihiatrisku vai garīgu stāvokli (garastāvokļa traucējumu u.c.).

UDHS simptomi kā aprakstīti DSM-5

Neuzmanības simptomi

1. nespēj pievērst uzmanību detaļām un pieļauj kļūdas

2. ir grūtības noturēt uzmanību 

3. šķietami neklausās, kad tieši uzrunāts/-a

4. nepilda norādījumus un nespēj pabeigt pienākumus.

5. ir grūtības organizēt darbību

6. izvairās, nepatīk uzdevumi, kas prasa piepūli

7. pazaudē lietas, kas paredzētas kādam mērķim, aktivitātei

8. uzmanību var viegli novērst blakus esoši stimuli

9. ir aizmāršīgs ikdienā

Hiperaktivitātes/impulsivitātes simptomi

1. krata kājas, rokas, kustās krēslā

2. pieceļas no vietas, kad būtu jāpaliek sēžot

3. skrien un kāpj situācijās, kad tas ir neatbilstoši (pieaugušajiem šis var izpausties kā nemiers)

4. nespēj piedalīties aktivitātēs klusi

5. bieži ir darbībā

6. daudz runā

7. atbild pirms jautājuma noklausīšanās

8. bieži ir grūtības sagaidīt savu kārtu

9. pārtrauc vai traucē citus

Bieži vien speciālistiem ir neskaidra diagnoze, jo neuzmanības simptomi ir raksturīgi arī citām diagnozēm (piemēram, trauksmes traucējumiem un depresijai). Papildu apgrūtinošs diagnostikas faktors ir tas, ka, vadoties pēc DSM-5 klasifikatora, UDHS jāsākas bērnībā, tātad, lai uzstādītu UDHS diagnozi pieaugušajam, ir nepieciešams savākt informāciju par jau agrīni novērotiem simptomiem. Šie faktori ietekmē to, cik bieži UDHS diagnoze tiek uzstādīta – veselības jomas speciālisti ASV norāda, ka jūtas nepārliecināti uzstādīt UDHS diagnozi pieaugušajiem, bet daudz pārliecinātāki par trauksmes traucējumu vai depresijas diagnosticēšanu (Adler & Shaw, 2011). Šī diagnostikas problemātika var atstāt ietekmi uz to, cik piemērotus medikamentus un aprūpi saņem pacients.
Parasti pieaugušie apzinās savus simptomus, tomēr šī apziņa rada papildus grūtības – cilvēkam var būt skaidrs, kas jāizdara, lai organizētu savu darbību un sasniegtu mērķi, bet tā kā simptomi būtiski apgrūtina uzvedības konsekventu atkārtošanu, tad bieži vien centieni pašārstēties cieš neveiksmi.

Tātad ir grūtības nevis apzināties to, kas jādara, bet tieši to īstenot.

Cilvēki ar UDHS var saskarties ar stigmu jeb aizspriedumiem par viņu stāvokli. Ne visi līdzcilvēki ir saprotoši par UDHS sekām un ietekmi uz ikdienu. Tomēr būtiski ir saprast, ka

UDHS nav izvēle, tā nav nepaklausība vai slinkums, bet gan sindroms ar bioloģisku, smadzeņu darbības atšķirībās balstītu izcelsmi.

Ilgstoša sadzīvošana ar UDHS simptomiem bez profesionālas palīdzības var kļūt ārkārtīgi nogurdinoša. Netiek attīstītas pielāgošanās (coping) prasmes, kas ļautu tikt galā ar ikdienas pienākumiem - grūtības vadīt savu ikdienu parasti kļūst par iemeslu, kāpēc pieaugušie ar UDHS meklē palīdzību.
UDHS ārstēšana notiek ar psihosociālām metodēm (mainot kaut ko vidē, apgūstot jaunus rīkus, piemēram, psihoterapijā), ar medikamentiem, kā arī kombinējot medikamentu terapiju ar psihoterapiju. Psihoterapijas gaitā nepieciešams pievērsties gan nepalīdzošo domu atspēkošanai un pašapziņas stiprināšanai, kas nereti ir pazemināta no biežās neveiksmju piedzīvošanas, gan arī uzvedības maiņai, kas ļauj praktiski sakārtot ikdienu.
Lai gan agrāk ilgu laiku ticis uzskatīts, ka tikai zēni un vīrieši izrāda UDHS pazīmes, tomēr tas nav gluži tiesa. Sievietēm un meitenēm arī var būt UDHS, bet tas tiek diagnosticēts nesamērīgi reti, jo viņu UDHS var izpausties mazāk pamanāmos veidos. Piemēram, skolas laikā klusais bērns klases aizmugurē, kurš aizsapņojas, garlaikojas, aizmieg, klusējot neizpilda kontroldarbu, kurš neiekļaujas vienaudžu kompānijā - tas var būt bērns ar UDHS. Tas var būt bērns, kuram vajag atbalstu un kurš vēlāk kļūst par pieaugušo, kuram vajag atbalstu. Ja mēs UDHS atpazīstam tikai caur hiperaktivitātes pazīmēm (jo tas traucē citiem-nespēja nosēdēt mierā, trokšņošana mācību laikā), bet neesam informēti par UDHS dažādo dabu, tad kāda daļa cilvēku var palikt bez nepieciešamā atbalsta.

Spied šeit, lai aizpildītu UDHS skrīninga, novērtējuma aptauju. Tā sniedz ieskatu pazīmēs, kas var norādīt uz UDHS. Tas nav pilnīgs, pietiekams diagnostikas rīks, tas neaizstāj ārsta (neirologa vai psihiatra) konsultāciju vai klīniskā psihologa novērtējumu un atzinumu. Aptauja ir angļu valodā.

Lasi vēl žurnālā “TIEK“

Izmantotie avoti

Adler, L. A., Faraone, S. V., Spencer, T. J., Berglund, P., Alperin, S., & Kessler, R. C. (2017). The structure of adult ADHD. International journal of methods in psychiatric research, 26(1), e1555. https://doi.org/10.1002/mpr.1555

Diagnostic and statistical manual of mental disorders (5th ed.). Arlington. American Psychiatric Association, 2013.

Faraone SV, Asherson P, Banaschewski T, Biederman J, Buitelaar JK, Ramos-Quiroga JA, Rohde LA, Sonuga-Barke EJ, Tannock R, Franke B. Attention-deficit/hyperactivity disorder. Nat Rev Dis Primers. 2015 Aug 6;1:15020. doi: 10.1038/nrdp.2015.20. PMID: 27189265.

Lopez PL, Torrente FM, Ciapponi A, Lischinsky AG, Cetkovich‐Bakmas M, Rojas JI, Romano M, Manes FF. Cognitive‐behavioural interventions for attention deficit hyperactivity disorder (ADHD) in adults. Cochrane Database of Systematic Reviews 2018, Issue 3. Art. No.: CD010840. DOI: 10.1002/14651858.CD010840.pub2. Accessed 16 November 2021.

Thomas E.Brown. A new understanding of ADHD in children and adults: Executive function impairments, 2013