Robežstāvokļa personības traucējumi

Robežstāvokļa personības traucējumi – 2.daļa.

Pirmajā raksta daļā robežstāvokļa personības traucējumi bija iespējams iepazīties ar Margaritas pieredzes stāstu, tika aplūkotas robežstāvokļa personības traucējumu (RPT) raksturīgās pazīmes, veicinošie faktori, komorbīdās saslimšanas. Šajā raksta daļā uzmanības fokusā palīdzības iespējas un grūtības personām, kam diagnosticēti šie traucējumi.

Kā jau iepriekšējā raksta daļā tika minēts, RPT ir multifaktoriāla saslimšana. Nozīmīgi faktori traucējumu veidošanās procesā ir tieši psiholoģiskajiem un psihosociālajiem, blakus ģenētiskajiem un neirobioloģiskajiem aspketiem. Traucējumu raksturojums ir komplicēts ar visbiežāk pavadošām komorbīdām saslimšanām, paškaitējošu uzvedību un suicidalitātes tendencēm. Atveseļošanās process visbiežāk ar svārstīgu dinamiku, sarežģīts, ilgstošs un smags. Līdz šim zināms, ka medikamentozā terapija var būt palīdzoša atsevišķu (visbiežāk komorbīdās saslimšanas) simptomu mazināšanā (p., depresijas, trauksmes, uzmācīgu domu, miega cikla regulēšanā, dažkārt arī impulsivitātes bremzēšanā), tomēr medikamenti neārstē pašus personības traucējumus. Ir zināms, ka traucējumi var pakāpeniski mazināties ar gadiem – samazinās garastāvokļa svārstības, impulsivitāte.

Šobrīd par efektīvāko un pirmās izvēles ārstēšanas pieeju RPT gadījumos tiek uzskatīta psihoterapija. Tas ir ilgtermiņa, regulārs (vismaz 1 reize nedēļā) psihoterapeitisks process vairāku gadu garumā (atkarībā no traucējumu smaguma izteiktības pakāpes, klasiski ne mazāk kā 2 gadi).

Mūsdienās ir vairākas psihoterapeitiskās pieejas, kas uzskatāmas par palīdzošām strādājot ar RPT – dialektiski biheiviorālā terapija, shēmu terapija – virzieni, kas izrietoši no kognitīvi biheiviorālās pieejas, kā arī transferencē fokusētā un mentalizācijā balstīta terapija, kas izrietoša no psihodinamiskā virziena.