Mēs dzīvojam brīnišķīgā laikā, kad piekļuve informācijai ir vieglāka kā jebkad iepriekš. Ko agrāk varēja noskaidrot vien slēgtās telpās un mazās tirāžās izdotos medicīnas žurnālos, tagad var izlasīt jebkurš, kam ir vēlme. Un tas ir brīnišķīgi! Tomēr ar piekļuvi informācijai ir palielinājusies arī iespēja piekļūt vairāk viedokļiem, kas var gan atbilst faktiem, gan nē. Ir iespēja piekļūt informācijas interpretācijām, kas ir gana precīzas, bet arī tādām, kas ir pārspīlētas un it nemaz neatbilst realitātei. Arvien vairāk cilvēku interesējas par uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu (UDHS), īpaši pieaugušo vidū. Sociālie mediji un pieejamā informācija ir palīdzējuši daudziem atpazīt simptomus, kas ietekmē viņu ikdienas dzīvi. Tomēr ne visi, kas izjūt grūtības ar koncentrēšanos, impulsivitāti vai motivācijas trūkumu, atbilst UDHS diagnostikas kritērijiem. Bet kā lai atšķir normu, UDHS vai varbūt pavisam citu traucējumu? Kā neapjukt? Šajā rakstā apskatīsim iespējamos iemeslus grūtībām, kas saistītas ar UDHS un dažas alternatīvas diagnozes, kas var izskaidrot līdzīgus simptomus. Šī raksta mērķis nav nevienu diagnosticēt, tā mērķis ir vērst plašāku skatu uz to, kāpēc būtu nepieciešama individuāla pieeja katram cilvēkam, kas saskaras ar grūtībām.
Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS), jeb uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumi (UDHT) (angļu valodā: attention deficit hyperactivity disorder (ADHD)) ir nervu sistēmas attīstības traucējumi, kuriem raksturīga vecumam neatbilstoša neuzmanība, hiperaktivitāte un impulsivitāte. Kopējā pieaugušo UDHS izplatība ir aptuveni 2,5% līdz 5% visā pasaulē, lai gan rādītājs ievērojami atšķiras atkarībā no populācijas un izmantotajiem diagnostikas kritērijiem. UDHS parasti biežāk tiek diagnosticēts vīriešiem nekā sievietēm. Pieaugušo vidū izplatība vīriešiem ir 5,4%, salīdzinot ar 3,2% sievietēm. Aptuveni viena trešdaļa bērnu, kuriem diagnosticēts UDHS, pieaugušā vecumā turpina atbilst diagnostikas kritērijiem. Daži pētījumi liecina, ka līdz pat 60% bērnības UDHS gadījumu var saglabāt zināmu simptomu līmeni pieaugušā vecumā, pat ja tie neatbilst visiem diagnostikas kritērijiem.(1)
UDHS vēsture
Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumu definīcija ir vairākkārt mainījusies. 20. gadsimta vidū šo stāvokli dēvēja par hiperkinētisku impulsu traucējumiem, uzsverot hiperaktivitāti, bet 1980. gados DSM-III (klasifikācijas sistēmas Diagnostic and Statistical Manual 3. izdevums) ieviesa terminu “Uzmanības deficīta traucējumi”, nošķirot hiperaktīvās un nehiperaktīvās formas. Vēlāk šie jēdzieni tika apvienoti UDHS, izceļot trīs galvenās iezīmes: neuzmanību, impulsivitāti un hiperaktivitāti. Sākotnēji pētījumi koncentrējās galvenokārt uz zēniem, kas noveda pie nepietiekamas diagnozes meitenēm ar internalizētiem jeb ‘uz sevi’ simptomiem.(2) Mūsdienās UDHS tiek atzīts par neirālās attīstības traucējumu, kas rodas smadzeņu struktūras, funkciju un neirotransmiteru (īpaši dopamīna un noradrenalīna) sistēmu anomāliju dēļ. Ģenētiskie pētījumi nosaka spēcīgu pārmantojamību (līdz 74%). Šis ir stāvoklis, kas ietekmē indivīdus visā dzīves laikā, un, lai gan tā pamatā ir bioloģiski faktori, arī sociālie un psiholoģiskie aspekti ietekmē simptomu izpausmi un dzīves kvalitāti.(3)
Skats uz UDHS simptomiem
Lai spētu aizdomāties par (un galu galā arī diagnosticēt) jebkuru ar psihisko veselību saistītu traucējumu ir nepieciešami vairāki komponenti. Pirmkārt, ir nepieciešamas izpausmes jeb simptomi, kas raksturīgi konkrētajam traucējumam. Otrkārt, ir nepieciešamas funkcionēšanas grūtības – ja šis ir traucējums, tad tam arī ir jātraucē jeb jārada distresu. Un treškārt, kas attiektos jau specifiskāk uz UDHS – šim traucējumam ir jāizpaužas vairākās vidēs vai jomās, lai mēs varētu domāt par atbilstošo diagnozi. UDHS ir traucējums, kas izpaužas ar pastāvīgām grūtībām uzmanības noturēšanā, impulsu kontrolē un hiperaktivitātē. UDHS saistīts ar izpildfunkciju disfunkciju smadzenēs, kas apgrūtina plānošanu, organizēšanu un pašregulāciju (tai skaitā arī emociju regulāciju). Lai gan traucējuma izpausmes atšķiras, tipiski simptomi ir grūtības koncentrēties, viegla uzmanības novēršamība, impulsīva rīcība un nemiers. Simptomi sākas agrīni, izpaužas ar neatbilstību konkrētajam vecumam/attīstības posmam raksturīgajai normai un bieži saglabājas pieaugušā vecumā, ietekmējot mācības, darbu un ikdienas funkcionēšanu. Un lai varētu diagnosticēt UDHS, mums ir nepieciešams apstiprinājums tam, ka šo traucējumu nevar labāk izskaidrot ar kādu citu saslimšanu vai stāvokli.(4)
Bet kas tad īsti ir šīs citas saslimšanas vai stāvokļi?
Viens labs palīgs, lai atbildētu uz šo jautājumu ir Starptautiskās slimību klasifikācijas 11. izdevums (SSK11). Šī sistēma ir tā, kas arī Latvijā nākotnē tiks izmantota, lai diagnosticētu un kodētu dažādas saslimšanas. Šobrīd mēs vēl izmantojam šīs klasifikācijas sistēmas 10. izdevumu (kamēr jaunais tiek tulkots), taču jaunā versija ir lielisks atskaites punkts nedaudz modernākam skatījumam. Šajā jaunākajā versijā katram traucējumam ir iekļauta apakšsadaļa, kas norāda uz robežu uz citiem traucējumiem (jeb kā tos atšķirt savā starpā) un arī robežu ar normalitāti.(4) Papildus svarīgs aspekts, kas jāņem vērā tieši pusaudžu un pieaugušo UDHS ir tas, ka cilvēkam ar šo traucējumu pieaugot var attīstīties gan kompensācijas stratēģijas, gan maskēšanas uzvedības, gan citi blakus esoši traucējumi, kas var apgrūtināt diagnostikas procesu.(5,6)
UDHS un intelektuālās attīstības traucējumi
Pieaugušie ar intelektuālās attīstības traucējumiem bieži saskaras ar grūtībām ikdienas uzdevumos, un tas var radīt iespaidu, ka viņiem ir uzmanības problēmas. Taču UDHS tiek diagnosticēts tikai tad, ja uzmanības un impulsivitātes simptomi ir daudz izteiktāki, nekā varētu sagaidīt atbilstoši cilvēka intelektuālajām spējām.
UDHS un autiskā spektra traucējumi (AST)
Gan UDHS, gan AST var izpausties kā grūtības ar uzmanību un impulsivitāti, taču galvenā atšķirība ir sociālajā mijiedarbībā. Cilvēkiem ar UDHS var būt grūti noturēt uzmanību sarunās, bet viņi parasti vēlas un spēj veidot attiecības. Savukārt cilvēkiem ar AST var būt dziļākas grūtības saprast sociālos signālus un uzturēt attiecības, kā arī viņiem bieži ir specifiskas, šauras intereses un ieradumi, kas atkārtojas.
UDHS un mācīšanās grūtības
Pieaugušajiem ar mācīšanās traucējumiem (piemēram, disleksiju) var būt grūti koncentrēties, taču šīs grūtības parasti parādās tikai konkrētās situācijās – lasot, rakstot vai rēķinot. Cilvēkiem ar UDHS uzmanības problēmas ir plašākas un skar daudzas dzīves jomas – darbu, ikdienas pienākumus un pat brīvā laika aktivitātes.
UDHS un neveiklība vai koordinācijas problēmas
Pieaugušie ar UDHS var biežāk sastapties ar neveiklību – nomest lietas, aizķerties vai aizmirst par šķēršļiem savā ceļā. Tomēr šīs problēmas biežāk rodas uzmanības novēršanas un impulsivitātes dēļ, nevis smagāk izteiktu kustību koordinācijas traucējumu dēļ.
UDHS un trauksme vai depresija
Gan trauksmes traucējumi, gan UDHS var izraisīt nemieru un koncentrēšanās grūtības. Depresijas gadījumā var būt raksturīgas problēmas ar koncentrēšanos, lēmumu pieņemšanu, aizmāršību, vieglu satraucamību vai aizkaitināmību, kas izpaužas depresijas epizožu ietvaros. Taču cilvēkiem ar UDHS šīs grūtības parasti pastāv jau kopš bērnības un ir neatkarīgas no viņu garastāvokļa. Savukārt trauksmes vai depresijas gadījumā uzmanības problēmas bieži ir īslaicīgas un saistītas ar konkrētām situācijām vai emocijām.
UDHS un impulsīvas dusmu lēkmes
UDHS var izpausties ar impulsīvu rīcību, bet tas ne vienmēr nozīmē biežas dusmu lēkmes. Ja cilvēkam ir pēkšņi, nekontrolējami dusmu uzliesmojumi, kas ietver agresiju, tas var liecināt par citiem traucējumiem, piemēram, intermitējošiem eksplozīviem traucējumiem. UDHS gadījumā impulsivitāte izpaužas vairāk kā nepārdomāti lēmumi vai runāšana bez satura filtrēšanas, nevis dusmu uzplūdi.
UDHS un spītīga nepakļaušanās noteikumiem
Pieaugušie ar UDHS var aizmirst termiņus, kavēt sapulces vai nespēt izpildīt noteikumus, jo viņiem ir grūti plānot un saglabāt uzmanību. Tomēr tas atšķiras no apzinātas nepakļaušanās, kas raksturīga cilvēkiem ar opozicionāri izaicinošiem traucējumiem, kad cilvēks protestē pret noteikumiem ar nolūku, nevis neuzmanības vai impulsivitātes dēļ.
UDHS un antisociāla uzvedība
Impulsivitāte UDHS gadījumā var izpausties kā spontāni lēmumi, piemēram, pēkšņa darba maiņa vai nepārdomāti tēriņi. Taču tas nav tas pats, kas disociālie uzvedības traucējumi, kuros cilvēks sistemātiski pārkāpj noteikumus un neievēro citu cilvēku tiesības.
UDHS un personības traucējumi
Cilvēki ar UDHS bieži piedzīvo emocionālās svārstības, taču tas ne vienmēr nozīmē personības traucējumus. Daži personības traucējumi, piemēram, robežstāvokļa personības traucējumi, ietver intensīvas attiecību problēmas un krasas emociju maiņas. UDHS gadījumā emociju svārstības bieži ir saistītas ar impulsivitāti un reakcijām uz ārējiem notikumiem, nevis dziļām attiecību krīzēm.
UDHS un vielu lietošana vai medikamentu blaknes
Cilvēki ar UDHS biežāk riskē ar vielu lietošanu, piemēram, nikotīnu vai alkoholu, meklējot veidus, kā nomierināt prātu vai uzlabot koncentrēšanos. Tomēr dažas vielas un medikamenti (piemēram, bronhodilatatori, antipsihotiskie līdzekļi vai vairogdziedzera hormoni) var izraisīt UDHS līdzīgus simptomus. Tāpēc ir svarīgi noskaidrot, vai uzmanības un impulsivitātes problēmas pastāv neatkarīgi no vielu lietošanas vai medikamentiem.
UDHS un citi veselības traucējumi
Daži veselības stāvokļi, piemēram, vairogdziedzera darbības traucējumi vai miega traucējumi, var ietekmēt uzmanību un radīt UDHS līdzīgus simptomus. Ja uzmanības problēmas parādās pēkšņi pieaugušā vecumā, iespējams, to izraisa kāds cits medicīnisks stāvoklis, nevis UDHS.
Robeža ar normalitāti
Neuzmanības, hiperaktivitātes un impulsivitātes simptomi ir daudziem bērniem, pusaudžiem un pieaugušajiem, īpaši noteiktos attīstības periodos (piemēram, agrā bērnībā). UDHS diagnozei ir nepieciešams, lai šie simptomi būtu noturīgi laika gaitā, izplatīti dažādās situācijās, būtiski neatbilstoši attīstības līmenim un tiešā veidā negatīvi ietekmētu akadēmisko, profesionālo vai sociālo darbību. Jāņem vērā, ka tādi stāvokļi kā pārmērīga fiziska vai psiholoģiska slodze, stress, neizgulēšanās arī spēj radīt UDHS līdzīgus simptomus, taču saņemot pietiekošu atpūtu un atbalstu šie simptomi izzūd.
Nobeigums
Atgriežoties pie raksta mērķa – mērķis nav nevienu diagnosticēt, mērķis ir vērst plašāku skatu uz individuālu pieeju katram cilvēkam, kas saskaras ar grūtībām. Ir grūti atšķirt, kas īsti notiek, it īpaši, ja tiek runāts par tādiem atsevišķiem simtomiem, ko kādā brīdī var piedzīvot arī liela daļa cilvēku bez jebkādas patoloģijas. Tomēr cilvēkiem, kas saskaras ar funkcionēšanas grūtībām vai traucējumiem tas nav tikai brīdis un tas nav tikai viens simptoms vai daži, UDHS gadījumā šīs grūtības kaut kādā mērā ir klātesošas visu laiku. Un arī tad ja koncentrēšanās grūtības vai kādu citu simptomu nav izraisījis UDHS, bet tas jebkurā gadījumā traucē, tad ir nepieciešams kaut ko darīt, lai uzlabotu pašsajūtu. Pareiza stāvokļa atpazīšana veicina arī efektīvu stratēģiju izvēli pašsajūtas uzlabošanai. Ja parādās grūtības pirmais solis ir paļauties uz sevi, lai sāktu meklēt palīdzību, otrais solis, ir saņemt speciālista novērtējumu. Daudzu traucējumu gadījumā cilvēkam var būt simptomu aspekti, ko viņš pats var nebūt pamanījis vai novērtējis, līdz ar to skats no malas ir neatņemama nepieciešamība īstās diagnozes atrašanai. Dažos gadījumos daudzu faktoru kombinācijas dēļ šīs īstās diagnozes atrašana prasa ilgu laiku, tomēr tas nav ceļš, ko cilvēks varēs noiet viens bez citu atbalsta. Līdz ar to noslēgumā aicinājums – saskaroties ar grūtībām jāmeklē jomas speciālista palīdzība, lai tālāk jau kopīgi varētu meklēt risinājumus veselības uzlabošanai!
Psihologa konsultācija
Atsauces
1. Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder (ADHD) – National Institute of Mental Health (NIMH) [Internet]. [cited 2025 Jan 10]. Available from: https://www.nimh.nih.gov/health/statistics/attention-deficit-hyperactivity-disorder-adhd
2. Lange KW, Reichl S, Lange KM, Tucha L, Tucha O. The history of attention deficit hyperactivity disorder. Atten Defic Hyperact Disord. 2010;2(4):241–55.
3. Curatolo P, D’Agati E, Moavero R. The neurobiological basis of ADHD. Ital J Pediatr. 2010 Dec 22;36:79.
4. ICD-11 for Mortality and Morbidity Statistics [Internet]. [cited 2025 Jan 19]. Available from: https://icd.who.int/browse/2024-01/mms/en#821852937
5. Gnanavel S, Sharma P, Kaushal P, Hussain S. Attention deficit hyperactivity disorder and comorbidity: A review of literature. World J Clin Cases. 2019 Sep 6;7(17):2420–6.
6. Katzman MA, Bilkey TS, Chokka PR, Fallu A, Klassen LJ. Adult ADHD and comorbid disorders: clinical implications of a dimensional approach. BMC Psychiatry. 2017 Aug 22;17:302.