Ko jaunākie pētījumi atklājuši par depresijas diagnostiku un ārstēšanu? Ko ar šo informāciju darīt speciālistiem, kas sastopas ar īstu cilvēku īstām ciešanām?
Depresija ir viena no izplatītākajām psihiatriskajām diagnozēm pasaulē, no tās cieš simtiem miljonu cilvēku (World Health Organization). Vienlaikus nākas atzīt, ka, par spīti izplatībai, zinātnieki arī pēc vairākas desmitgades ilgušiem pūliņiem izprast šo slimību pie skaidrām atbildēm nav nonākuši. Iemesli, kāpēc ar zināšanām par depresiju esam, kur esam, ir tikpat sarežģīti kā pati saslimšana. Speciālisti depresijas noteikšanai lieto dažādas savā starpā atšķirīgas anketas un diagnostikas procesā liela loma ir ārstu subjektivitātei (Fried, 2017). Un, pat ja mēs varētu depresiju izmērīt perfekti, saslimšana ar to notiek neskaitāmu ģenētikas, personības, personīgās un kolektīvās pieredzes faktoru kombināciju rezultātā, tāpēc nav brīnums, ka zinātne nenonāk līdz viennozīmīgām atziņām.
Lai arī kā būtu ar depresijas pētniecību un grūtībām tās diagnostikā (pie tā mēs vēl atgriezīsimies), nenoliedzams ir fakts, ka cilvēki, kuri piedzīvo depresijas simptomus, izjūt pavisam īstas ciešanas. Lielākoties depresijas pieredzi katrs no tās pacientiem izjūt atšķirīgi. To, cik ļoti atšķirīgi, labi palīdz ilustrēt kāds pētījums: tajā 3703 dalībnieki minēja savus depresijas simptomus un rezultātā tika atklāti 1030 unikāli simptomu profili. Aptuveni 14 procentiem pētījuma dalībnieku bija simptomu kombinācija, kas nebija fiksēta nevienam citam (Fried & Nesse, 2015).
Bieži depresija tās pacientiem ilgstoši laupa prieku par lietām, kas iepriekš to sniegušas, un daudzus pārņem bezcerības izjūta, neticība, ka kādreiz prieku vēl būs iespējams piedzīvot. Tāpat grūtības var sagādāt pat visvienkāršāko darbību veikšana gan tāpēc, ka nav spēka un enerģijas, gan tāpēc, ka prāts ir it kā miglā, tas strādā pavisam gausi un ir zaudējis spēju sakoncentrēties. Un tikai pēc tam, kad šis depresijas simptoms ir pagātnē, cilvēks atskatoties spēj reflektēt, cik neticami bijis nevarēt pieņemt ikdienišķus lēmumus vai kaut ko plānot un nespēt automātiski veikt visas secīgās darbības, lai, piemēram, nomazgātos. Liela daļa depresijas pacientu arī piedzīvo kādas grūtības gan ar miegu, gan apetīti, un, apzinoties, cik fundamentāli ir abi šie aspekti cilvēka organisma normālai funkcionēšanai, saprotams, ka to traucēta darbība būtiski kavē atveseļošanos, un tas veido drūmu apburto loku. Trauksme, aizkaitinājums, dusmas, vainas apziņa, libido zudums, lēnīgums, emocionāls jutīgums, pesimisms, paškritika, vientulības sajūta, samazināta socializēšanās, fiziskas sāpes – arī visi šie simptomi var būt daļa no tā, kā izpaužas konkrētā pacienta unikālā depresija. Turklāt nereti depresijas pacientu ciešanas ir tik neizturamas, ka bezcerība pāraug suicidālās domas un uzvedībā (ja tas šobrīd ir arī par tevi, zvani 67222922 vai 27722292).
Depresijas plašā izplatība un izteiktā grūtības pakāpe, ko tā piešķir šīs saslimšanas skarto dzīvei, ir veicinājusi plašu pētniecību dažādās nozarēs, lai censtos atklāt tās cēloņus un secīgi arī ārstēšanas metodes. Šobrīd tas ļāvis nonākt pie atziņas, ka depresijai piemīt gan bioloģiski, gan psiholoģiski, gan sociāli faktori. Nupat visai skaļi atspēkota angliski runājošajās zemēs aizvien izplatītā un lielā daļā sabiedrības par patiesību pieņemtā teorija, ka depresija ir serotonīna nepietiekamība vai “smadzeņu ķīmijas disbalanss” (Demasi & Gøtzsche, 2020; Moncrieff et al., 2022). Vilinošs, protams, jo piedāvā savā ziņā vienkāršu skaidrojumu lielām ciešanām, tomēr mīts, jo tik sarežģītā, kompleksā orgānā kā smadzenes, nekas nav izskaidrojams ar vienu skanīgu frāzi. Arī molekulārās bioloģijas pētījumi cītīgi meklējuši, tomēr pagaidām nav apstiprinājuši biomarķierus depresijas diagnozei, prognozei vai ārstēšanai (Ivanets et al., 2021). Lai arī neirozinātnes un ģenētikas pētījumi ir ļāvuši identificēt smadzeņu ķēdes, hormonus, šūnu veidus, molekulas un gēnus, kas varētu būt saistīti ar depresiju, patiesībā tas, ka nevienas nozares pētniekiem neizdodas pārliecinoši atklāt depresijas cēloņus un līdz ar to arī ārstēšanas metodes, iespējams, mazāk norāda uz pētniecības trūkumiem, bet vairāk uz to, ka, nespējot skaidri vienoties par to, kas tad vispār būtu jāuzskata par depresiju, pētniecība ir iedzīta strupceļā (Fried, 2015).
Kamēr neapšaubāmas cēloņsakarības depresijas gadījumā neatrodam ne smadzenēs, ne hormonos, ne asinīs, ne gēnos, varam runāt par depresijas simptomu riska faktoriem vidē. Aplūkojot (neperfektos) līdzšinējos pētījumus, atklāts, ka viens no būtiskiem riska faktoriem ir traumatiska bērnības pieredze – emocionālā vardarbība, seksuālā vardarbība, pamešana novārtā un pieredzēta vardarbība ģimenē (Mandelli et al., 2015). Tāpat ilgstoša atrašanās paaugstināta stresa apstākļos (un šis var ietvert ļoti daudz ko) pakāpeniski paaugstina depresijas rādītājus. Par piemēru var ņemt pētījumu ar ASV jaunajiem ārstiem: jo vairāk šie ārsti strādāja, jo augstāks bija viņu depresijas rādītājs (Fang et al., 2022). Līdzīgas tendences tika novērotas demences pacientu aprūpētāju grupā un starp veselības aprūpes darbiniekiem, kas nodrošināja neatliekamās uzņemšanas darbību COVID-19 pandēmijas laikā (Bussè et al., 2022). Lai arī vairākos pētījumos konsekventi parādījusies neirotisma personības iezīmes saistība ar depresijas risku, longitudināla pētījuma rezultāti uzrādījuši, ka, piemēram, nelabvēlīgi darba apstākļi palielina risku saslimt ar depresiju neatkarīgi no personības iezīmēm (Klein et al., 2011; Paterniti et al., 2002).
Ņemot vērā jucekli depresijas klasifikācijā un diagnostikā, nav pamata cerēt, ka tiks atklāts kāds viens neapšaubāms veids, kā mazināt vai pārtraukt visus depresijas simptomus. Varbūt svaigu un savā veidā mierinošu skatījumu uz depresijas ārstēšanu var sniegt pētījumi, kuru rezultāti parāda, ka krietnai daļai (aptuveni pusei) vieglas un vidēji smagas depresijas pacientu gada laikā notiek spontāna atlabšana – tas ir, neuzsākot ne medikamendozu, ne psihoterapeitisku ārstēšanu (Whiteford et al., 2013; Cuijpers & Cristea, 2015). Tomēr, lai arī puse ir daudz, tie nav visi. Turklāt gads ar depresijas simptomiem ir drūms gads.
Šobrīd vadošais uzskats ir, ka vislabāko efektu depresijas ārstēšanā ļauj panākt, medikamentozas ārstēšanas apvienošana ar psihoterapiju. Lai arī SSAI (selektīvie serotonīna atpakaļsaistes inhibitori) atvieglo simptomus vien aptuveni pusei to lietotāju un pētījumos uzrāda tikai nedaudz labākus rādītājus kā placebo, šie medikamenti uzlabo neiroplasticitāti jeb spēju smadzenēm pašām izmainīt to struktūru (Kraus et al., 2017; Moncrieff et al., 2022). Neiroplasticitāti var uzlūkot kā auglīgāku augsni psihoterapijā notiekošajam darbam ar emocijām, domām un uzvedību, kas, iespējams, bijusi daļa no depresijas simptomu cēloņiem un kur ir labs potenciāls, lai ieviestu pozitīvas un paliekošas pārmaiņas klienta dzīvē.
Tāpat liela nozīme ir depresijas pacienta ķermeņa aktivizācijai. Fiziskās aktivitātes palaiž bioloģisku procesu kaskādi, kam ir virkne pozitīvu efektu – gan labāka miega kvalitāte, gan aizsardzība pret sirds un asinsvadu slimībām un diabētu, gan arī nervu šūnu pavairošanās hipokampa apvidū galvas smadzenēs, uzlabojot nervu šūnu savienojumus, kas savukārt mazina depresijas simptomus (Fink et al., 2021). Iespējams, noderīgs princips, pēc kā vadīties vai nu pašiem depresijas pacientiem vai cilvēkiem, kas vēlas viņiem palīdzēt, ir censties ieviest ikdienā aktivitātes, kas pašam patīk. Tātad vai nu kaut ko, kas iepriekš jau darīts, vai to, ko vienmēr gribējies pamēģināt, bet nav sanācis, vai kaut vai to, pret ko ir vismazākā pretestība. Mērķis ir vismaz sākumā, kamēr enerģijas ir maz un patiesībā gribas tikai gulēt, atrast to, kam būtu vislabākā piepūles/ labsajūtas attiecība, jo, kad sākotnējie šķēršļi būs pārvarēti, organisma paša bioloģiskie procesi palīdzēs uzsākto turpināt. Vai tā būtu staigāšana, skriešana, joga, spēka vai kardio treniņi, tango vai tautas dejas – jebkas būs palīdzoši.
Viens no jaunākajiem un cerības viesošākajiem pētījumu virzieniem depresijas simptomu ārstēšanā ir speciālista vadībā veikta psihodēlisko vielu – psilocibīna, ajavaskas un LSD – terapija (Muttoni et al., 2019). Šobrīd tā tiek salīdzināta ar antidepresantu terapiju un iepretim tai, tās ieguvumi ir straujie uzlabojumi depresijas (un trauksmes) simptomos un relatīvā drošība. Psihedēlisko vielu terapijas sakarā lielākos izaicinājumus varētu sagādāt aizspriedumu mazināšana, kā arī tas, ka speciālista uzraudzīts un likuma ietvaros veikts šis pakalpojums vismaz sākotnēji izmaksās pārāk daudz, lai to varētu atļauties vidusmēra cilvēks, savukārt ārpus likuma šīs vielas iegūt jau šobrīd neprasa pārmērīgas pūles.
Būtiskākais, ko atcerēties darbā ar depresiju, ir tas, cik unikāli tā var izpausties. Tāpēc labākais, ko varam saviem klientiem sniegt, ir dzirdīgas ausis un atvērts prāts, lai varētu skaidri ieraudzīt viņus viņu īpašajā situācijā ar viņu dzīves pieredzi, apstākļiem un konkrētiem simptomiem, ko viņi piedzīvo. Tikai tā mēs varēsim sniegt tādu palīdzību, kāda ar vislielāko iespējamību būs palīdzoša.
Raksta autore ir psiholoģe Krista Lemberga. Pieteikties uz konsultāciju.
Izmantotie avoti
Bussè, C., Barnini, T., Zucca, M., Rainero, I., Mozzetta, S., Zangrossi, A., & Cagnin, A. (2022). Depression, Anxiety and Sleep Alterations in Caregivers of Persons With Dementia After 1-Year of COVID-19 Pandemic. Frontiers in psychiatry, 13, 826371.
Cuijpers, P., & Cristea, I.A. (2015), What if a placebo effect explained all the activity of depression treatments?. World Psychiatry, 14: 310-311.
Demasi, M., & Gøtzsche, P. C. (2020). Presentation of benefits and harms of antidepressants on websites: A cross-sectional study. The International journal of risk & safety in medicine, 31(2), 53–65.
Fang, Y., Lodi, S., Hughes, T. M., Frank, E., Sen, S., & Bohnert, A. S. B. (2022). Work Hours and Depression in U.S. First-Year Physicians. The New England journal of medicine, 387(16), 1522–1524.
Fink, A., Koschutnig, K., Zussner, T., Perchtold-Stefan, C. M., Rominger, C., Benedek, M., & Papousek, I. (2021). A two-week running intervention reduces symptoms related to depression and increases hippocampal volume in young adults. Cortex; a journal devoted to the study of the nervous system and behavior, 144, 70–81.
Fried E. I. (2015). Problematic assumptions have slowed down depression research: why symptoms, not syndromes are the way forward. Frontiers in psychology, 6, 309.
Fried E. I. (2017). The 52 symptoms of major depression: Lack of content overlap among seven common depression scales. Journal of affective disorders, 208, 191–197.
Fried, E. I., & Nesse, R. M. (2015). Depression is not a consistent syndrome: An investigation of unique symptom patterns in the STAR*D study. Journal of affective disorders, 172, 96–102.
Ivanets, N. N., Svistunov, A. A., Chubarev, V. N., Kinkulkina, M. A., Tikhonova, Y. G., Syzrantsev, N. S., Sologova, S. S., Ignatyeva, N. V., Mutig, K., & Tarasov, V. V. (2021). Can Molecular Biology Propose Reliable Biomarkers for Diagnosing Major Depression?. Current pharmaceutical design, 27(2), 305–318.
Klein, D. N., Kotov, R., & Bufferd, S. J. (2011). Personality and depression: explanatory models and review of the evidence. Annual review of clinical psychology, 7, 269–295.
Kraus, C., Castrén, E., Kasper, S., & Lanzenberger, R. (2017). Serotonin and neuroplasticity – Links between molecular, functional and structural pathophysiology in depression. Neuroscience and biobehavioral reviews, 77, 317–326.
Mandelli, L., Petrelli, C., & Serretti, A. (2015). The role of specific early trauma in adult depression: A meta-analysis of published literature. Childhood trauma and adult depression. European psychiatry : the journal of the Association of European Psychiatrists, 30(6)
Moncrieff, J., Cooper, R.E., Stockmann, T. et al. (2022). The serotonin theory of depression: a systematic umbrella review of the evidence. Molecular Psychiatry
Muttoni, S., Ardissino, M., & John, C. (2019). Classical psychedelics for the treatment of depression and anxiety: A systematic review. Journal of affective disorders, 258, 11–24.
Paterniti, S., Niedhammer, I., Lang, T., & Consoli, S. M. (2002). Psychosocial factors at work, personality traits and depressive symptoms. Longitudinal results from the GAZEL Study. The British journal of psychiatry : the journal of mental science, 181, 111–117.
Whiteford, H. A., Harris, M. G., McKeon, G., Baxter, A., Pennell, C., Barendregt, J. J., & Wang, J. (2013). Estimating remission from untreated major depression: a systematic review and meta-analysis. Psychological medicine, 43(8), 1569–1585.
World Health Organization (2023). Depression. Retrieved February 26, 2023, from https://www.who.int/news-room/fact-sheets/detail/depression.