Vai jums ir ap vai nedaudz pēc 40 un esat sākušas pamanīt dažādas pārmaiņas – gan ķermeniskas, gan psihoemocionālas? Varbūt jums kādu laiku jau ir nenodefinēta izjūta, it kā kaut kas nav tā, kā bijis iepriekš. Galvā pazib tādas domas, kā “es nejūtos kā es” vai “es vairs nesaprotu, kas es esmu”, “es vairs sevi nepazīstu, kas te notiek”? Iespējams, ir vērts apsvērt iespēju iepazīstināt sevi ar menopauzes tēmu.
Lai arī pēdējos gados par sievietes mūžā tik nozīmīgo pārmaiņu posmu arvien atklātāk dalās sabiedrībā populāras sievietes, piemēram, aktrises Naomi Votsa, Gvineta Paltrova, Andželīna Džolija, amerikāņu juriste, rakstniece un bijusī ASV pirmā lēdija Mišela Obama un citas sabiedrībā pazīstamas dāmas, tēmu arvien biežāk iztirzā sociālo tīklu rakstos un ar ieteikumiem dalās arvien vairāk speciālisti – ginekologi, uztura speciālisti, fizioterapeiti, tomēr lielākā daļa sieviešu joprojām menopauzes pārejas posmu piedzīvo bez zināšanām par to, kas ar viņām notiek, kad sākas pārmaiņas un kā tām sagatavoties, un līdz ar to riskē nesaņemt atbilstošu atbalstu, vai arī saņemt, kad jau ir noieti ciešanu kilometri un piedzīvots kluss (biežāk) vai skaļš izmisums. Piemēram, nesenā (2022. g.) Lielbritānijā veiktā aptaujā, kurā piedalījās 4000 sieviešu perimenopauzes un menopauzes periodā (tika aptaujātas sievietes vecumā no 45 līdz 55 gadiem) atklājās, ka 45% sieviešu nekad nav runājušas ar savu ģimenes ārstu par saviem ar menopauzi saistītiem simptomiem, tai pat laikā 77% sieviešu piedzīvo vienu vai vairākus simptomus, kurus raksturo kā “ļoti grūtus”.
Ja atceramies, ka perimenopauze (~ 35 – ~ 55/59 gadi) ir pārejas laiks no reproduktīvi aktīvas sievietes dzīves posma uz menopauzi, kas sākas no olnīcu funkcionālas aktivitātes samazināšanās brīža un ilgst līdz 12 mēnešiem kopš pēdējām menstruācijām, kad sāk svārstīties hormonu līmenis, var rasties dažādie menopauzes simptomi, un menopauze (jeb postmenopauze ~55/59 gadi ) ir dzīves posms, kas sākas 1 gadu pēc pēdējām menstruācijām, redzam, ka tā ir pietiekami liela daļa no sievietes dzīves. Par perimenopauzes un menopauzes fizioloģiskajiem simptomiem, piemēram, karstuma viļņiem, nogurumu, nakts svīšanu ir lasīts vai dzirdēts biežāk (tomēr ir arī pietiekami daudz pazīmju, kuras īsajos informatīvajos sarakstos paliek neiekļautas), tad psiholoģiskās izpausmes bieži vien ir negaidīts pārsteigums un tās varam piedzīvot kā grūtības koncentrēties (mēdz saukt par “smadzeņu miglu” jeb brain fog), sliktu atmiņu, garastāvokļa svārstības, trauksmi, saspringuma izjūtu, nervozitāti, aizkaitināmību, dusmu uzliesmojumus, nomāktību, depresīvas izjūtas, raudulību, intereses zudumu, motivācijas zudumu, prieka zudumu, vientulības izjūtu, bezvērtības izjūtu, pārliecības mazināšanos, pazeminātu pašvērtējumu. Un saistībā ar tiem rodas daudz emociju un pārdzīvojumu, jo pēkšņi nevaru paveikt to, ko varēju līdz šim, piedzīvoju neizturamas dusmas vai aizkaitinājumu uz saviem tuvajiem, šķietami vienkāršā situācijā pārņem asaras. Arī augstāk minētajā Lielbritānijas pētījumā atklāts, ka 69% sieviešu piedzīvo ar menopauzi saistītu trauksmi vai depresiju, 73% piedzīvo “smadzeņu miglu”, 44% piedzīvo dažādas grūtības strādājot – 18 % simptomi ietekmē viņu spēju veikt darbu, 61% simptomu dēļ ir zaudējušas motivāciju strādāt, 52% jūtas zaudējušas pārliecību par sevi, katra desmitā menopauzes laikā strādājošā sieviete ir pametusi darbu menopauzes simptomu dēļ. 1996. gadā uzsāktā longitudinālā pētījumā par sievietes veselību un labbūtības veicināšanu menopauzes pārejas laikā un vidusmūžā konstatēja, ka perimenopauzes laikā notiekošās pārmaiņas var apgrūtināt mācīšanos, kas izzūd, iestājoties postmenopauzei. Pētījuma dalībnieces ziņoja arī par izteiktāku depresiju un trauksmi menopauzes pārejas laikā, taču šīs izpausmes bija pārejošas un tās lielā mērā veicināja arī saspringti dzīves notikumi, miega problēmas un zema fiziskā aktivitāte.
Identitāte un pārmaiņas
Kā jau zināms, menopauzes posms nav tikai par fizioloģiskām izmaiņām, proti, novecošanos, tas ir par jaunas identitātes atklāšanu. Kad esam ieguvušas pieredzi kā profesionāles, mūsu bērni ir kļuvuši pietiekami patstāvīgi, arvien labāk saprotam savas vajadzības, mēs sākam sev uzdot jautājumu: “Kas es tagad esmu?”
Ir sācies jauns posms, dzīves posms bez mēnešreizēm, tajā pat laikā ar milzu pieredzi, esam izdzīvojušas perimenopauzes simptomus, kas mūs ir ietekmējuši katru atšķirīgi. Esam prasmīgi slēpušas šos simptomus, sēdējušas sapulcē un mēģinājušas koncentrēties uz uzdoto uzdevumu, bet karstuma viļņi jau neprasa, vai šis ir īstais brīdis, kad parādīties. Iespējams, esam arī piedzīvojušas partnerattiecību iziršanu, jo piedzīvojām simptomus, ko nespējām kontrolēt – garastāvokļa svārstības, pazeminātu seksualitāti, ārkārtīgu nogurumu. Jā, tieši tik daudz pārmaiņu notiek sievietē perimenopauzes posmā. Tāpēc ir saprotams, ka šīs pārmaiņas līdzi nes identitātes jautājumus. Viduspārejas vecumā (40-50 g.) sievietes piedzīvo atklājumu posmu. Sievietes apzinātāk sāk pievērst uzmanību tam, kā jūtas un kas ar viņām notiek, ārkārtīgi būtiskas kļūst attiecības, kurās viņas sajūt atbalstu un redz tajās jēgu. Sievietes kļūst neatkarīgākas, un tā ir jauna iespēja sievietēm pārdomāt, kas viņas ir savas ģimenes vai grupas struktūrās vai ārpus tām. Tagad, kad bērnu aprūpe vairs nav attiecību galvenais mērķis, viņas var izvērtēt savas lomas vai funkcijas partnerattiecībās. Aktuāls kļūst arī jautājums par to, ko nozīmē būt sievietei “noteiktā vecumā”, kas cenšas darboties profesionālā kontekstā, kad sabiedrība kopumā cenšas padarīt šī vecuma sievietes neredzamas, kad pieprasa būt vienmēr jaunai, kad nereti CV neizskata, jo nav patīkami dzimšanas dati.
Sievietes šajā dzīves posmā fokusējas uz savu vērtību, un mazāk rūpējas par citiem, kā tas bijis līdz šim, šī fokusa maiņas var izraisīt attiecību krīzi. Sievietes meklē atbildes uz to, kas viņas ir, ko viņas var, kas ir viņu intereses, kā viņas vēlas izskatīties un kopumā – ko dara, lai dzīvotu piepildošu dzīvi, viņas meklē jēgu vai mērķi, kas viņām rezonē. Sievietes līdz ar menopauzi it kā pamostas no snaudas, kurā pavadījušas ilgu laiku. Jo vairāk sieviešu uzdrīkstas skaļi jautāt un meklēt godīgas atbildes uz jautājumiem, kas radušes, par savu identitāti, dalīties savos stāstos, jo lielāka iespējamība, ka atrodot līdzīgu sieviešu stāstus, spējam atrast kopīgu menopauzē piedzīvotā jēgu. Dž.Holiss uzsver, ka “pusmūžā ir ārkārtīgi svarīgi just, ka drīksti dzīvot pats savu dzīvi.” Šis posms ļauj vairāk un labāk apzināties, ka mēs katrs dzīvojam ierobežotā laikā un neviens cits nespēj uzņemties atbildību par to, kas notiek tavā dzīvē. Tā ir laba motivācija uzdrīkstēties runāt par to, ko piedzīvo un būt patiesākam gan pret sevi, gan citiem. Ja sievietes ilgstoši bijušas attiecībās un ziedojušas sevi ģimenei, tad šis ir posms, kad sievietes uzdrīkstas meklēt savu profesionālo lomu, uzdrīkstas kļūt neatkarīgas no vīra un meklēt savu autentiskumu.
Vēl daži sievietei aktuāli jautājumi, saistībā ar savu identitāti:
- Kā mainās mana kā sievietes loma?
- Kāda ir mana vērtība, un kā es pati to redzu, ja vairs neatbilstu “jaunības standartiem”?
- Kā pieņemt sevi, pieredzot fiziskās izmaiņas (novecošanās)?
- Kā nepazaudēt sajūtu, ka vēl aizvien esmu seksuāli pievilcīga un iekārojama?
Menopauzes pārejas laiks izaicina mūsu kultūrā un psihē dziļi iesakņojušos mītu par ķermeņa skaistumu, koncentrējoties uz vai tiecoties pēc ārējas pilnības, ko lieliski izmanto arī modes, skaistuma, pārtikas, sociālo tīklu mārketinga, reklāmas, tagad arī veselības industriju pārstāvji, influenceri. Kā raksta Margo Maine un Džo Kellijs, sievietes notic mūsu kultūrā radītajiem standartiem, ka sieviete, kas izskatās perfekti, ir perfekta un perfekti tiek galā ar visām ikdienas grūtībām. Ir svarīgi apzināties un mainīt šo pārliecību. Ļaujot šiem vēstījumiem sevi savaldzināt, sakoncentrēšanās uz ķermeņa formas un ādas kvalitātes vērtēšanu vai uzturēšanu var pārspēt vēlmi piedzīvot vai interesēties par sevi arī tur – iekšpusē un pastāvīgi ieklausīties, kāda ir psihoemocionālā homeostāze.
Ņemot vērā augstāk izklāstīto, ir svarīgi sākt rūpēties par sevi laicīgi, izvēlēties un veidot savu atbalsta speciālistu komandu, piemēram, ginekologs, endokrinologs, uztura speciālists, sporta speciālists vai fizioterapeits, psihologs vai psihoterapeits, kuri var palīdzēt pārskatīt paradumus, sniegt informāciju, iedrošināt uzdot savus jautājumus un rast atbildes šajā pārmaiņu laikā.
Nevaram nepieminēt, ka bieži sievietes pašas uztur dažādus stereotipus par menopauzi, iespējams, vēloties mazināt grūtības vai skumjas, ar ko saskaras. Piemēram, viņas saka – uz ko tad es savā vecumā vairs varu cerēt (domājot, ka viņas nevar izveidot jaunas attiecības)! Sievietes stigmatizē šo tēmu, pasmejoties par karstuma viļņiem. Iepriekš minētajā Lielbritānijas pētījumā 39% sieviešu, kuras bija paņēmušas atbrīvojumu no darba menopauzes dēļ, kā galveno iemeslu savā slimības lapā norādīja trauksmi vai depresiju, nevis ar menopauzi saistītas grūtības.
Šobrīd sociālajos tīklos Amerikā dzīvojošās sievietes bieži dalās ar piedzīvoto menopauzē un lauž stereotipu, ka sievietes 50 gados ir vājas un nespēj strādāt ar svariem, kas, starp citu, ir ļoti būtiski, lai nezaudētu muskuļu masu. Viņas joko, ka menopauzes vecuma sievietei visgrūtākais sporta zālē ir atcerēties, ar kuru kāju veica iepriekšējo vingrinājumu un bez brillēm izlasīt nākamos uzdevumus.
Ļoti ceram, ka arvien vairāk sieviešu Latvijā nebaidīsies dalīties ar savu (peri)menopauzes stāstu un to, ko viņas piedzīvojušas, tādā veidā iedrošinās un ļaus citām sievietēm labāk izprast šo vecumposmu un meklēt atbalstu laicīgi.
Tāpēc mēs vēlamies par šo sievietei būtisko dzīves posmu runāt, meklēt pētījumus, atbalstīt un izglītot, jo menopauze nav izvēle, to piedzīvo un piedzīvos ikviena sieviete.
Laura Regzdiņa-Pelēķe
Mg.psych.klīniskā un veselības psiholoģe,
psihoterapijas speciāliste,
Evita Štāla
Mg.psych.konsultatīvā psiholoģe