Cilvēkiem ar paaugstinātu trauksmi ir raksturīgi darīt lietas, kas liek justies drošāk, lai gan tās objektīvi nerada lielāku drošību. Tās sauc par drošības uzvedībām.
Piemēram, medikamentu ņemšana līdzi ”katram gadījumam”, iedrošinājuma lūgšana apkārtējiem, palikšana tuvu izejai. Tas viss tiek darīts, lai var justies droši un būtu ātri novēršama potenciālā katastrofa, taču patiesais mērķis ir mazināt trauksmi un nepiedzīvot kontroles trūkumu.
Tātad drošības uzvedības tiek pielietotas, lai justos komfortabli un novērstu trauksmi, pārmērīgas bailes. Ja uzvedību kādu iemeslu dēļ nevar veikt, tas rada lielu trauksmi.
Problēma ar drošības uzvedībām ir, ka tās rada iespaidu, ka darām kaut ko noderīgu – novēršam panikas vai trauksmes lēkmi. Tomēr ilgtermiņā tās veicina izjūtu ”es netieku galā pats”, tā patiesībā negatīvi ietekmējot pašvērtējumu un turpinot trauksmi. Rezultātā tas, ko esam pieraduši darīt, lai it kā sevi sargātu, tieši kaitē dzīves kvalitātei.
Piemēri:
| Drošības uzvedība | Bailes, kuras tā šķietami novērš |
| Atkārtota roku mazgāšana, lai būtu drošībā. | Ja es nenomazgāšu rokas, uz tām paliks baktērijas, kas mani padarīs slimu, es inficēšos ar ko letālu. |
| Asinsspiediena pārbaudīšana. | Ja es nepārbaudīšu savu asinsspiedienu, tad nezināšu, ka tas ir pārāk augsts un man tuvojas panikas lēkme vai infarkts. |
| Ņemt līdzi veiksmes amuletu, kādu īpašu priekšmetu – piekariņu, zeķes u.c. | Ja tas nav man līdzi, man ies slikti, būs liela trauksme. |
| Palikt tuvu izejām kādos pasākumos, izpētīt visus iespējamos veidus, kā tikt ārā no konkrētās vietas. | Ja man vajadzēs iziet, bet es nezināšu, kur doties, es apmaldīšos, man būs panikas lēkme. |
| Rakstīt ziņas un zvanīt tuviniekiem, arī runāt klātienē, lai viņi mani iedrošinātu, nomierinātu, kad ir bail. Piemēram, lūdzot otram: “Apsoli, ka viss būs kārtībā”. | Ja es palikšu viens ar savām domām, nedzirdēšu iedrošinājumu no malas, tad netikšu galā, trauksme mani pārņems, piepildīsies manas katastrofālās domas. |
| Sagatavot medikamentus, kas vienmēr ir līdzi somā. | Ja man nebūs līdzi medikamentu, es nevarēšu ātri reaģēt un trauksme mani pārņems, es netikšu galā/sabrukšu/nomiršu. |
Protams, izolēti šīs uzvedības nav uzskatāmas par drošības uzvedībām. Svarīgi saprast, ka tām jākombinējas ar augstu trauksmi, lai tās tiktu skatītas kā problēma. Apzināties riskus, būt atbildīgam par savu veselību ir normāli. Tomēr jautājums, vai to darām ar mierīgu sirdi vai lielas trauksmes vadīti? Kas ar mani notiek, ja nevaru veikt savas drošības uzvedības? Ja nevar pārbaudīt asinsspiedienu vai nav blakus drauga, kurš apliecina, ka viss labi, tagad nav jāuztraucas?
Cilvēkiem ar paaugstinātu trauksmi, trauksmes traucējumiem, panikas lēkmēm, obsesīvi kompulsīviem traucējumiem īpaši raksturīgas dažādas drošības uzvedības. Apsverot faktus racionāli, mūsu bailes nebūtu piepildījušās arī tad, ja drošības uzvedības netiktu lietotas, tikai mums nav iespējas par to pārliecināties, jo nekad tās neatmetam. Tas ir kā staigāt apkārt ar sev piestiprinātu izpletni, lai gan neesam lielā augstumā, un tad, mājās pārnākot, priecāties, ka izpletnis mūs pasargājis no nāvējoša kritiena.
Tad, kad pēc drošības uzvedību izmantošanas nepiepildās mūsu bailes, tas rada pārliecību, ka drošības uzvedības strādā. Tas uztur pārliecību, ka bez tām esmu briesmās! Rezultātā mēs kļūstam atkarīgi no šīm lietām vai uzvedībām un bez tām jūtamies vēl sliktāk. Turklāt ilgtermiņā tā arī neiemācāmies tolerēt normālas nepatīkamas situācijas – piemēram, ir normāli satraukties kaut kur dodoties pirmo reizi, un es varu šo diskomfortu izturēt, es tikšu galā.
Lai mazinātu drošības uzvedību izmantošanu, jāsāk ar to apzināšanos (kura mana uzvedība ir tāda?), tad to pārskatīšanu (vai mans uztraukums ir pamatots?) un beigās ekspozīciju – izmēģinot situācijas, kurās parādītos kāda drošības uzvedība, bet to neīstenojot. Šis process visefektīvāk notiks speciālista vadībā, it īpaši, ja drošības uzvedības būtiski ietekmē ikdienas dzīvi.