Ieteikumi cilvēkiem, kas parasti neprasa, vai neprot prasīt palīdzību.
- Stāsti par saviem sliktākajiem brīžiem, kad funkcionē vissliktāk, kad trauksme vislielākā, vai nevar dienām saņemties ieiet dušā, vai no rītiem knapi izkāp no gultas, vai regulāri uzsprāgsti emocijās un savāri lielas ziepes.
Tas var būt ļoti izaicinoši, ja esam pieraduši šo savu daļu slēpt. Tava šarmantā, draudzīgā pļāpāšana var traucēt tev saņemt piemērotāko palīdzību. Iespējams paši mazinām stāstītā smagumu – pajokojam, uzsveram, ka citiem sliktāk. Tāpēc runā par sevi, ko jūti, kā īstenībā dzīvo. - Nenāc ar diagnozi un risinājumu, tas nav tavs uzdevums. Kas tev tieši sagādā ciešanas? Ko gribi, lai speciālists atvieglo? Ja esi atpazinis konkrētus simptomus, uzskaiti tos un sniedz piemērus, kad tā jūties.
Vienmēr ir diagnozes, kuras ir vairāk modē, parādās medijos, filmās utt. un, ja sāc vizīti ar pārdomām, ka tev ir X, jo par to tagad daudz Tiktoku, speciālisti dažkārt mēdz to uztvert skeptiski.
Tavs mērķis nav konkrēta diagnoze vai medikaments, bet saņemt palīdzību. Varbūt tā tiešām būs šobrīd populārākā diagnoze. Taču ļauj speciālistam strādāt – viņiem ir milzu bagāža ar zināšanām un pieredzi, kas ļauj atrast tev piemērotāko atbalsta veidu. - Izvēlies pareizo speciālistu. Psihiatrs ir ārsts un gribēs dzirdēt konkrētus simptomus. Iedomājies, kad ej stāstīt par iespējamu gripu – tu saki, kāds tev klepus, cik liela temperatūra, vai ir iesnas utt. Tāpat arī te. Taču cilvēki dažkārt ir vīlušies, jo tā kā ir runa par mentālo veselību, tad visur cer saņemt emocionālu atbalstu. Psihiatram ir jābūt laipnam un iejūtīgam, taču tā nav psihoterapija, kur tevī ilgi klausās un sniedz emocionālu atbalstu.
Savukārt psihologi un psihoterapeiti darīs tieši to – uzklausīs, atbalstīs, palīdzēs saprast, kā ieviest ikdienas pārmaiņas, kā runāt ar tuviniekiem utt. Taču neizrakstīs medikamentus.
Ja tev ir ilgstoši sajūta, ka tevi “nedzird”, tad meklē citu speciālistu. Varbūt šis tiešām nav tev piemērotākais. Tas ir nepatīkami, bet normāla procesa daļa.
Tātad
Vajag – reflektēt par grūtībām; atklāti par to runāt; prasīt palīdzību; meklēt vēl kādu viedokli, ja nesaņēmi gaidīto atbalstu.
Nevajag – pašdiagnosticēties; gaidīt nepareizo atbalstu no nepareizā speciālista; rādīt labāko sevis versiju.
Meklēt palīdzību ir liela drosme. Taču, tā kā par mentālo veselību joprojām ir daudz aizspriedumu, tad var likties neiespējami pierakstīties pie jebkura speciālista, kura specialitāte sākas ar “psih..”.
- Ja tā ir, tad varbūt tu vari lūgt, lai tevi pieraksta kāds uzticams cilvēks (varbūt kāds, par kuru zini, ka arī ir gājis pie līdzīga speciālista).
- Šobrīd arī ļoti izplatīta ir digitālā pierakstīšanās – tev nebūs ne ar vienu jārunā.
- Tāpat arī, ja ļoti liels uztraukums vai liekas neiespējami tam atvēlēt ilgu laiku, tad vizīti vai konsultāciju var saņemt attālināti. (Ilgtermiņā gan bieži ir vērts tomēr satikties klātienē, jo tas sniedz virkni citu ieguvumu.)
- Ja liekas grūti sēdēt kādā uzgaidāmajā telpā, kur “visi zinās”, tad atceries, ka neviens neko nezina. Varbūt tu te esi, jo gribi aprunāties ar speciālistu par kādu ģimenes locekli, kolēģi, taisīsi interviju, vai šis speciālists ir vienkārši tavs draugs un jūs dzersiet kafiju.
Būtu ļoti skaisti, ja mēs dzīvotu sabiedrībā, kur šādi nebūtu jādomā un saņemt mentālās veselības palīdzību būtu kā iet pie zobārsta. Taču, kamēr tā nav, droši izdomā sevi sargājošus mehānismus, lai kaut kādā veidā tomēr saņemtu palīdzību.