Ja tu neiedod smadzenēm problēmas ko risināt, tās izdomās pašas savas.
Viena liela smadzeņu funkcija ir risināt problēmas. Kas ir ļoti labi – tā mēs spējam dzīvot un radīt. Taču, ja esam tāds cilvēks, kas vairāk satraucas, tad mūsu smadzenes var būt īpaši veikli iemācījušās izdomāt, kas vēl būs grūti un ko ar to darīt, un tad arī rokas atmiņās, lai atcerētos iepriekšējās problēmsituācijas un analizētu, kā tas bija, ko darījām, ko vajadzēja darīt citādi un tā vēl un vēl, un vēl.
Tādām smadzenēm vajag dežūrproblēmas.
Šajā kontekstā dežūrproblēma ir tas uz ko novirzi savas domas, kad pamani, ka tas, kas šobrīd notiek galvā nav jēdzīgs. Tās var būt praktiskas domas par to, kas tieši jānopērk veikalā; ko pavasarī stādīsi dārzā; plāni par to, kā labāk uzvarēt mīļākajā galda spēlē; kur svinēt dzimšanas dienu; kāpēc veikala plaukti ir izvietoti tieši tādā secībā utt.
Forši, ja šīs domas ir patīkamas, bet tās drīkst būt arī neitrālas. Šeit labi noder vaļasprieki, jo par to parasti ir diezgan jauki padomāt.
Sākumā būs nedaudz “kājminama” sajūta. It īpaši, ja esam pieraduši, ka domas ir kaut kas, kas ar mums notiek, ka tās pašas nāk un iet. Tad var likties, ka tā ir kā iekšēja performance – “Es tagad domāšu par to, cik flīžu varētu būt manā vannasistabā”. Cik muļķīgi!
Taču tas ir treniņa jautājums. Ar katru reizi būs vieglāk. Un neviens jau neredz, ka tu tagad manuāli domā.
Smadzeņu uzdevums nav ļaut mums mierīgi plūst – tām jānodrošina mūsu izdzīvošana. Un spēt prognozēt briesmas, zināt, ko tajās darīt ir ļoti svarīga lieta. Taču, ja faktiski esam veikalā un izvēlamies maizi vai sēžam no rīta korķī, varam iztikt bez nemitīgas potenciālu vai senu problēmu analīzes.
Šis nav aicinājums nedomāt vai nejust – vajag abus. Ruminācija (malšanās domās) gan nav efektīva, tā tikai tērē spēkus un nekur nenonākam. Ja par kādu grūtāku pieredzi nevar beigt domāt, tā ir ļoti laba tēma, ko pārrunāt ar speciālistu.